Pirmās ziņas par skolu veidošanos ir atrodamas 16. gadu simtenī, kad sāk rasties vajadzība pēc skolu dibināšanas zemniekiem. Lai gan patiesais iemesls tam bija gana prozaisks – vecie mācītāji pakāpeniski devās aizsaulē, bet jaunu, kas nāktu viņu vietā sludināt pastāvošo kārtību, diemžēl nebija. Sākoties zviedru laikiem, no 1629. gada līdz 1721. gadam, zemniekiem kļuva pieejama izglītība, veidojās skolas un sāka attīstīties latviešu valoda. Ādažu skolas vārds pirmo reizi pavīd ap 1684. gadu un 1731. gadu, kad revīzijas protokolos tiek pieminēts, ka skolai ir dažas pūrvietas zemes. Dokumenti vēsta, ka 1731. gadā Ādažos ir bijis skolmeistars Jānis Poršins. Lai uzlabotu skolu lietas, 1735. gadā Ādažos zemnieki paši piedāvāja visādus pabalstus skolai. 1766. gadā bijusi jau sava skolas ēka, celta apmēram 1755. gadā. Šī skolas ēka atradās blakus Baltezera baznīcai. Pagasta bērni skolā bija jāsūta sākot no 10 gadu vecuma, katru dienu no Mārtiņiem līdz Jurģiem vai Lieldienām. Galvenie mācību priekšmeti bija lasīšana, rakstīšana, rēķināšana, garīgo dziesmu dziedāšana, katķisma mācība. Mācību kurss parasti bija trīsgadīgs. Bija arī izņēmumi un daudzi skolēni skolā gāja četrus, sešus un pat vairāk gadus, mācīdamies vairāk nekā prasīja toreizējā mācību programma. 19. gadsimtā, pēc pašvaldību likuma pieņemšanas un Ādažu pagasta dibināšanas, radās nepieciešamība pēc sabiedriskiem darbiniekiem, kuri prot lasīt un rakstīt. Līdz ar to skolām tika pievērsta lielāka uzmanība.
