Straujiem soļiem tuvojas laiks, ko dēvējam par ziedoni - pavasara triumfa gājienu. Vienas no pirmajām tā vēstnesēm Dabas parkā "Piejūra" ir trauslie vizbuļi un silpurenes skaistos "kažociņos". Arī silpurenēm jācieš sava skaistuma dēļ, un pat dabas parkā tās jau sāk izzust.
Dejotājas vējā, kas draudzējas ar skudrām
Mežos un krūmājos virs tumšā pērno lapu slāņa parādās spilgti zaļas mežģīņotas lapiņas, bet virs tām trauslā kātiņā šūpojas balti un dzelteni ziediņi. Šos augus sauc par vizbuļiem. Tie atgādina slaidas baleta dejotājas kuplos svārkos, kas uz pirkstgaliem izpilda smalku deju. Vizbuļu zinātniskais nosaukums Anemone tulkojumā nozīmē "vēja meita". Ziedkāts vizbuļiem ir patievs, bet pats ziediņš salīdzinoši masīvs, tāpēc pat vieglai vēja pūsmai nav grūti puķītes pamudināt uz "dejošanu". Angļi tās sauc arī par vēja ziediem, bet vācieši par vēja rozītēm. Latviešu nosaukums ir savdabīgs, cēlies no vārdiem "vizēt" un "balts". Ēnainā pamežā gaišie ziediņi spīd kā lukturīši, bet, vējā kustoties, sāk arī mirdzēt, vizēt. Cik trāpīgs nosaukums! Gan ziedu gaišajai krāsai, gan agrajai ziedēšanai ir liela nozīme vizbuļu dzīvē.
Visbiežāk mēs vizbuļus sastopam lapkoku vai krūmu pakājē. Vēja meitas izaug pirms kokaugu lapu plaukšanas, lai nekas netraucētu uzņemt saules enerģiju. Kad lapas saplaukst un noēno vizbuļus, pievilināt apputeksnētājus tām palīdz baltā un dzeltenā ziedu krāsa, kas ir labi pamanāma pat vistumšākos brikšņos. Vizbuļi parūpējušies arī par savu sēklu likteni: katrai sēkliņai komplektā nāk speciāls eļļas maisiņš, kura saturs ļoti garšo skudrām. Tādēļ skudras labprāt savāc un aiznes sēklas uz savu pūzni. Lai gan skudras ir apzinīgas strādnieces, dažreiz tomēr tās nespēj pretoties kārdinājumam un apēd gardumu pa ceļam, bet vērtību zaudējušu sēklu nomet taciņas malā. Tā skudras neviļus dēsta vizbuļus.
Neplūc puķi dīvaina kaķēna kažokā
Dzeltenie un baltie vizbuļi ir bieži sastopami, bet to diemžēl nevar teikt par viņu attālu radinieci – pļavas silpureni. Tā aug Piejūras dabas parka priežu mežos, kāpās un smilšainās nogāzēs. Saules šeit netrūkst, bet augiem ir citas problēmas – sausums, birstošas smiltis, krasas temperatūras svārstības. Silpurenes tām ir lieliski pielāgojušās: spēcīgs saknenis nostiprina augu smilšainā augsnē, bet zīdainie matiņi, kas klāj visu augu kā sudrabots kažociņš, palīdz ietaupīt ūdeni un pasargā silpureni gan no pārmērīga karstuma, gan aukstuma. Pateicoties kažociņam, viss augs ir kā lillīgi sudrabains dīvainas šķirnes kaķēns.
Iestājoties stabili siltam laikam, silpurenes nomet daļu no saviem matiņiem, kažociņš kļūst plānāks. Ziedu zvani kautrīgi skatās uz leju, tikai vēlāk, jūnijā, ziedkāts iztaisnojas, paaugas un lepni nes savā galā pūkainu sēklu bumbiņu. Pirmoreiz silpureni es ieraudzīju astoņu gadu vecumā, smilšainā uzkalniņā pie skolas. Jautāju vecmāmiņai, kas tā par pūkainu puķi, un saņēmu atbildi – miega zāle. Tas esot brīnumaugs, un, kas tam līdzās nogulēs nakti, varēšot nākotni redzēt kā uz delnas. Daudz vēlāk uzzināju, ka silpurene ir indīga, tāpēc lietota tautas medicīnā kā nomierinošs līdzeklis. Tā arī cēlies tāds maģisks nosaukums.
Diemžēl pie skolas vairs neaug tās, sen izraustītas un nomīdītas. Tās izzūd pat Piejūras dabas parkā, un jāpiepūlas, lai sameklētu "puķi kažokā". Silpureņu bēdās vainojams tās skaistums: cilvēki plūc gan ziedus, gan dekoratīvas sēklu bumbiņas. Nav jābūt gaišreģim, lai saprastu, pie kā tas noved. Neplūksim silpurenes, lai tās nepaliek tikai pasakās.
Pļavas silpurene atrodas īpašā valsts aizsardzībā. Latvijas likumdošanā, kas regulē vides aizsardzību, to ir aizliegts plūkt, izrakt, postīt auga dzīvotni, kā arī audzēt savvaļā iegūtus augus, kolekcionēt tos vai tirgot.