Latvijas Republikas Neatkarības gadadienai veltītā skolēnu radošo darbu konkursā “Mana kā Ādažu novada domes priekšsēdētāja uzruna Latvijas Republikas Neatkarības atjaunošanas dienā” par labākā darba autori atzīta Carnikavas vidusskolas skolniece Patrīcija Rosa.
Viņa savā uzrunā ar vienkāršiem un emocionāliem vārdiem pauž savas izjūtas par 4. maiju:
“Tā nav tikai diena kalendārā – tā ir gaisma, kas izgaismo mūsu sirdis un atgādina, ka brīvība dzimst ticībā, cerībā un vienotībā. Tā ir diena, kas apliecina tautas spēku būt vienotiem – arī tad, kad šķiet vissmagāk.
Manā iztēlē šis brīdis vienmēr ir ļoti dzīvs. Es redzu vecmāmiņu, kas sēž pie galda ar balti klātu galdautu, sirds pilna emociju. Viņas acīs mirdz asaras – klusās, laimes pilnās. Viņa, kas bija pārdzīvojusi gadu desmitus klusuma un gaidīšanas, pēkšņi piedzīvo sapņa piepildījumu. Un viņa ticēja. Tāpat kā mēs šodien.”
Konkursa laureāte Emīlija Zvirbule no Ādažu vidusskolas par 4. maiju raksta tā:
“Iespējams, kāds šobrīd pie sevis domā: ''Kāpēc 4. maijs ir tik nozīmīgs datums?'' vai " Kā tas nākas, ka Latvijai ir divas dzimšanas dienas?'' Tautieši, kas pirms 35 gadiem šajā dienā stāvēja pie parlamenta ēkas ir lepni, ka Latvija var svinēt savu atdzimšanas dienu. Tā bija diena, kad atdzima ne tikai valsts, bet arī tās iedzīvotāji, jo galu galā - valsts bez tās iedzīvotājiem nevar pastāvēt. Uzplauka sirdis, dvēselēs iedegās patriotisma liesma, kura deg vēl aizvien tikpat stipri kā iepriekš. 1990. gadā Latvija nudien nebija tāda kā šobrīd. Mēs bijām pakļauti padomju varai un brīvi izteikties un domāt nebija iespējams, kā to varam šodien. Mums bija jāpārkāpj pāri augstiem kalniem un jāstājas pretī bailēm, lai redzētu Latviju tādu, kāda tā ir šodien - neatkarīgu, stipru un varenu.”
Ādažu Brīvās Valdorfa skolas audzēkņa Arsēnija Romašina uzruna atzīta arī kā konkursa laureāta cienīga. Arsēnijs savā uzrunā pauž neslēptu lepnumu par Ādažu novadu:
“Šodien taču ir 4. maijs. Mēs svinam savas Latvijas, savas valsts, sava novada īpašo dienu. Mēs svinam to, ka mums ir tiesības un ka mēs paši varam lemt un izlemt, gribēt un darīt, rīkoties un atpūsties. Mēs svinam to, ka mums ir vārds un ka mēs paši varam to teikt. Šodien mēs katrs varam ko teikt, lai iedvesmotu, uzmundrinātu vai pateiktos. Sacīsim viens otram to, ko vēlamies pasacīt, un sadzirdēsim viens otru. Bet Gaujas svētkos dziedāsim, lai par Ādažiem dzird visa Latvija!”
Vērtēšanas komisija atzīst, ka vērtēta tika ne vien darba kompozīcija, izpildījums, uztveramība, kvalitāte, bet arī tā oriģinalitāte un emocionālais aspekts.
Savukārt visi autori atzina, ka lielākais izaicinājums bija rakstīt eseju nevis savā, bet citas personas vārdā.