Atpūšoties piekrastē, jāatceras, ka pludmale ir mājvieta augiem un dzīvajai radībai. Gadu tūkstošos tie pielāgojušies skarbajai videi, ko nepārtraukti pārveido viļņi un vējš. Tomēr daba nav rēķinājusies ar mūsdienu cilvēka darbību. Saglabāt piekrasti dzīvu un dabisku varam tikai mēs paši.
Vasaras siltajās dienās dabas parka “Piejūra” meži un jūras piekraste piedzīvo lielu apmeklētāju pieplūdumu. Īpaši cilvēkus vilina pludmale – plašais smilšu klajums ir kā radīts cilvēku atpūtai svaigā gaisā. Tāpēc ne katram ienāk prātā, ka pludmale ir tāda pati dabas sastāvdaļa kā mežs vai pļava ar dabas noteiktiem ritmiem, likumiem un iemītniekiem; ka pludmale kādam ir mājas.
Piejūras dabas parka pludmales par mājām sauc arī mazs jauks putniņš – upes tārtiņš. Tārtiņa ligzda ir vienkārša bedre smiltīs, nedaudz rotāta ar jūras izmešiem. Raibās oliņas saplūst ar fonu tik labi, ka ir vieglāk uzkāpt uz ligzdas nekā to pamanīt. Pats tārtiņš augumā ir kā zvirbulis, tikai uz garām kājām, tārtiņa putnēns ir kā maziņš pūku kamoliņš. Gandrīz uzreiz pēc izšķilšanās mazuļi ceļas kājiņās un skrien pa pludmali līdzi vecākiem.
Briesmu gadījumā – ja tuvojas cilvēks, suns vai lapsa – mazulis apguļas un sastingst, bet vecāki pa to laiku cenšas pievērst sev plēsēja uzmanību un aizvilināt to pēc iespējas tālāk. Tie, skumji svilpojot, pārlido nelielus attālumus, tēlo ievainotus vai skrien uzkrītoši tuvu, neceļoties spārnos. Redzot šādu izrādi, labāk izvēlēties atpūtai citu pludmales posmu, lai lieki nesatrauktu putnus.
Tārtiņa putnēni iegūst lidotspēju aptuveni triju nedēļu vecumā, līdz tam viņu vienīgais glābiņš ir vecāku uzvedība. Ja paveicas ieraudzīt mazuļus, tos, protams, aiztikt nedrīkst. Kad cilvēki attālinās, pieaugušie tārtiņi atgriežas pie saviem bērniem.
Evolūcijas gadsimti tārtiņu ir lieliski pielāgojuši jūras piekrastes izaicinājumiem, tomēr ar mūsdienu cilvēka darbību daba nav rēķinājusies. Dabā nav paredzēta tārtiņu nemitīgā tramdīšana un to mazuļu bojāeja suņu zobos. Cienīsim pludmali kā dzīvo radību mājas!