Pie Carnikavas novada ūdeņiem mūsu uzmanību bieži piesaista melni, kāšos un rindās lidojoši putni. Daudzi tos notur par zosīm, bet īstenībā tā ir pavisam cita suga – jūras krauklis jeb ūdenis.
Lai ieraudzītu šo putnu, vēl pirms 40 gadiem bija vajadzīga zināma veiksmes deva, jo jūras kraukļi bija tikai reti ieceļotāji. Pašlaik Latvijā ligzdo ne mazāk kā 3000 šo putnu pāru, kā arī tūkstošiem mūsu zemi caurceļo, dodoties no Somu līča uz ziemošanas vietām Rietumeiropā un atpakaļ. Daļa paliek ziemot šeit, tāpēc jūras kraukli tagad var sastapt jebkurā gadalaikā.
Jūras kraukļi barojas ar zivīm. Lai iegūtu barību, putni nirst līdz pat sešiem metriem dziļumā. Iznirstot ar zivi knābī, bieži vien šis putns vairākkārt pamet to gaisā, lai būtu ērtāk apēst, ieslidinot zivi knābī ar galvu pa priekšu. Šī paraduma dēļ jūras krauklis Eiropā ir izpelnījies negantā rīmas slavu. Savukārt japāņiem ir teiciens “aprij kā jūras krauklis”. Tā saka par cilvēku, kurš nekritiski uztver jebkuras ziņas un baumas. Šie putni apēd daudz zivju, it īpaši ligzdošanas laikā, nereti nonākot konfliktā ar zivju dīķu īpašniekiem.
Visa jūras kraukļa dzīve ir saistīta ar ūdeni, tomēr tam nav speciālā tauku dziedzera kā citiem ūdensputniem. Pīles un zosis ieziež savas spalvas ar šiem taukiem un iegūst ūdensnecaurlaidīgu “hidrotērpu”. Jūras krauklim šādas iespējas nav, tāpēc apspalvojums ik pēc brīža samirkst un putns ir spiests sēdēt ar izplestiem spārniem, kamēr tos izžāvē. Ūdeņa siluets šajā brīdī atgādina krustu, tāpēc viduslaikos tā tēls tika izmantots kristīgajā simbolikā.
Jāteic, jūras kraukļa izskats kopumā ir neparasts un iespaidīgs, ne velti putna zinātnisko nosaukumu burtiski var tulkot kā “plikpaurains ogļumelnais krauklis”. Pieaugušo putnu galvas pavasarī cēli “nosirmo”, tā ir putna kāzu rotas sastāvdaļa. No attāluma gaišās galvas varētu noturēt par kailām, bez apspalvojuma. Ūdenim jeb jūras krauklim nav nekādas saistības ar mūsu lauku un mežu kraukļiem, šīm sugām kopīgais ir tikai nosaukums.
Jūras kraukļi ligzdo kolonijās, bieži ligzdošanai izvēloties kokus uz kādas salas. Tādā gadījumā koki ātri vien nokalst pārmērīga fosfora mēslojuma dēļ. Šādus mirušus kokus var redzēt uz saliņas Lilastes ezerā, bet tuvākā lielā ūdeņu kolonija atrodas Kaņiera ezerā.
Redzams, ka jūras kraukļa reputācija ir krietni sabojāta: melns rīma, kas apēd mūsu zivis un nokakā kokus līdz nokalšanai. Nav brīnums, ka daudzi pret šo putnu ir noskaņoti diezgan nikni, draudot pat to pilnīgi iznīcināt. Tomēr vēsture liecina, ka, cilvēkam nonākot konfliktā ar dabu, parasti zaudē abas puses. Pētot citu valstu un kultūru pieredzi, var uzzināt, ka Japānā ar jūras kraukļu mēsliem ielabo rīsu laukus, bet pašus putnus zvejnieki tradicionāli izmanto zivju ķeršanai. Pieradinātam putnam ap kaklu liek cilpiņu, lai tas uzreiz neaprītu noķerto zivi; pašam spārnainajam palīgam tiek katra astotā zivs. Līdzīgas tradīcijas pastāvējušas arī Grieķijā un Ķīnā.
Interesantas ziņas saņemtas no Kuršu kāpas, kur atrodas viena no lielajām jūras kraukļu kolonijām. Priedes zem ūdeņu ligzdām ir atmirušas, bet augsnes auglīgums ir palielinājies, gar kolonijas robežām dīgst ozoli. Izrādās, ka senatnē šajā apvidū auga ozolu meži. Kurši un prūši tos saudzēja, pielūdza. Ienākot vācu bruņiniekiem, ozolus izcirta, bet augsni pakāpeniski noplicināja tik tālu, ka tajā spēja augt tikai priedes. Tātad, no vēsturiskas perspektīvas raugoties, jūras kraukļi nevis iznīcina mežu, bet atjauno to tādu, kādam tam bija jābūt.
Jūras kraukļi var kļūt par lielu problēmu un kārtējo konfliktu ar dabu, bet var arī dot iespēju meklēt kompromisus, kā sadzīvot ar dabu, un dzinuli pētīt apbrīnojamo un sarežģīto dzīvo pasauli mūsu tuvumā.