Dzirdot vārdu “orhideja”, visbiežāk nāk prātā krāšņās tropu zemju iemītnieces, kas redzētas ceļojumos vai tepat, ziedu veikalos. Bet, lai iepazītos ar orhidejām, nekur tālu nav jāceļo, tās aug tepat, Piejūras dabas parkā. Tikai, lai šo skaistumu saskatītu, būs “zemāk jāpaklanās”.
Pasaulē sastopamas ap 30 000 orhideju sugu, un tikai 32 no tām aug Latvijā. Tiesa gan, šeit nav garu liānu ar lieliem ziediem, bet tik un tā mūsu orhidejas ir tikpat skaistas un brīnumainas puķes kā slavenās silto zemju princeses.
Bezsvara sēklas
Piejūras dabas parka kāpās un smilšainās mežu ceļmalās aug nelieli sarkanīgi lakstiņi ar purpura krāsas ziediņiem. Noliecoties pie auga, var pārliecināties par tā piederību orhideju dzimtai – raksturīgās formas ziedi ar saldu vaniļas smaržu neļaus kļūdīties. Tā ir tumšsarkanā dzeguzene, dabas parkā visai parasta suga, bet kopumā Latvijā diezgan reti sastopama. Patīkams aromāts pievilina apputeksnētājus – bites un kamenes. Veidojas augļi ar tik ārkārtīgi sīkām sēklām, ka vēl 17. gs. daži botāniķi bija pārliecināti, ka tie ir putekļi, bet īstu sēklu orhidejām nemaz nav. Viena sēkla sver mazāk par miligramu, turklāt līdz pat 96 % no tās ir... gaiss.
Salīdzinot ar citiem mūsu augiem, kas saviem pēctečiem nodrošina kārtīgu barības vielu paku un izturīgu apvalku (piemēram, ozolzīles), šķiet ka dzeguzene uzvedas ļoti vieglprātīgi. Bet te nu sākas brīnumi. Simtiem tūkstošu šādu “putekļu” vējš viegli aiznes un izsēj visā apkārtnē. Nokrītot uz zemes, sēkliņa dīgst. Bet tai nav barības vielu, nav spēka, lai veidotu kaut vienu lapiņu un sāktu iegūt saules enerģiju. Ko dara sēkliņa? Gaida. Varbūt paveiksies un augsnē būs tieši tādas sēnītes, kas labprāt sadarbojas ar orhidejām. To diegveida pavedieni – hifas – ieaugs dzeguzenes dīglī un piegādās tam barību. Kad asniņš paaugsies un to lapās sāksies fotosintēze, tas atmaksās savai auklei ar cukuriem.
Daudzas orhidejas visu mūžu paliek saistītas ar sēni, tāpēc botāniķis Stērns sauca tās par dubulto augu, kas “virszemē valkā krāšņas drēbes, bet ir atkarīgs no neredzamā pazemes kalpa”.
Četrās paaudzēs noklātu visu sauszemi
Acīmredzot, sadarbības process nav viegls un vienkāršs, jo no sēklas līdz ziedam mūsu dzeguzenei var paiet līdz pat 12 gadu! Ne visas sēklas iekrīt smilšainā augsnē, ne katra veiksmīgi piezemējusies sēkla satiek vajadzīgo sēni vai neizdodas noslēgt izdevīgu sadarbības līgumu ar to, līdz ar to daudzas sēklas iznīkst. Tāpēc dzeguzene ražo milzīgu sēklu daudzumu. Ir aprēķināts, ka, ja visas vienas orhidejas sēklas izdzīvotu, tad jau ceturtajā paaudzē šī auga pēcteči pārklātu visus Zemes kontinentus. Tomēr izdzīvo tikai tik daudz sēklu, lai turpinātos harmoniska dzeguzenes eksistence mūsu piekrastes smiltājos (ja līdzsvarotos dabas procesos neiejaucas cilvēks).
Diemžēl kāpu izbraukāšana un izbradāšana, kā arī ziedošo augu plūkšana izjauc dabas līdzsvaru, un orhideju skaits samazinās. No plūkšanas un izbradāšanas cieš arī mūsu raksta varones māsa – platlapu dzeguzene ar zaļganvioletiem ziediem. Šī orhideja vitāli svarīgajā apputeksnēšanas uzdevumā paļaujas uz lapsenēm. Lapsenes ir pietiekoši stipras un lokanas, lai notīrītu no sevis lipīgos putekšņus, un dzeguzenei nākas rīkoties ar viltu: tās nektārs satur narkotiskas vielas, no kuras apreibušās lapsenes nepievērš uzmanību putekšņu nastai un pārnēsā to no zieda uz ziedu. Cik gudra puķe! Ieskatīsimies mūsu dabas parka dārgumos – orhidejās! Neplūksim tās un nemīdīsim, lai turpina savu brīnumu pilnu dzīvi.
Marina Šiļina