Vairis Aldis un Silvija Štrausi iepazinās darbā – abi strādājuši "Latvenergo", līdz kādudien Vairis pamanījis jaunu sekretāri. "Jā, es pamanīju, ka viņš uz mani skatās," saka Silvija, atklājot, ka kolēģi par abu draudzību īsti nav zinājuši līdz pat kāzām, kas notika nedaudz vairāk kā pēc gada. Abus vienojušas kopīgas intereses par dabu, ceļošanu un daudz ko citu. Silviju piesaistījusi arī Vaira personība – viņš bijis daudzpusīgs.
Vairis ir rīdzinieks, bet Silvija jau kopš bērnības saistīta ar Ādažu novada Garkalni – pavisam netālu no vietas, kur laulātie 2009. gadā uzcēla māju, atrodas arī viņas tēva mājas, kur šobrīd saimnieko brāļadēls, deputāts Jānis Vaivads.
Kad Vairis un Silvija mijuši gredzeni – 1975. gada 13. septembrī – Vairim bija 32 gadi, Silvijai 23. Bildinājums noticis tā pašā gadā pēc Jāņiem. Vairis atceras: "Brīvdabas muzeja gadatirgū nopirku Silvijai dzintara brošiņu. Tiekoties teicu – ja tu piekrīti kļūt par manu sievu, nākamajā tikšanās reizē piespraud to. Un viņa bija piespraudusi."
Silvija papildina vīru: "Mēs vēl ilgi gredzenus nepirkām. Vīramāte jautāja – tagad ir moderni bez gredzeniem? (abi smejas). Gredzenus sagādājām tikai neilgi pirms kāzām."
Sākumā vēlējušies reģistrēt laulību Rīgā, taču centrālajā dzimtsarakstu nodaļā bijušas gan rindas, gan viss noticis pēc konveijera principa. Abi vēlējušies savādāku, personiskāku ceremoniju.
"Tolaik modē bijis Jūrmalas dzimtsarakstu nodaļa, bet tur mums teikuši, ka bez pieraksta nevar. Vēlāk ejot pa ielu turpat Jūrmalā satiku savu kursabiedru, kur vaicāja, ko es te daru. Pastāstīju savu problēmu, uz ko viņš atbildēja – mana mamma strādā kopmītnēs par komandanti. Pierakstīsim tevi tur uz trīs mēnešiem," smejas Vairis.
Pārim ir divi bērni – meita Solvita un dēls Armands, kā arī trīs mazbērni – Ralfs, Amēlija un Mia. Meita dzīvo Rīgā, bet dēls uzcēlis māju netālu no vecākiem, tāpēc mazmeitas Štrausu namā ir biežas viešņas. Viņas mācās Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā, ko Silvija atzīst par ideālu mācību vietu mazmeitām.
Kā stāsta Silvija, abi ar vīru bieži ceļojuši gan darba komandējumos, gan abi kopā. Pabūts gan "draudzīgajās kaimiņvalstis" un Eiropā, gan daudzās vietās pasaulē. Vairis piebilst, ka pat dienesta vietu Krasnojarskā viņš pats izvēlējies, jo gribējis redzēt pasauli.
Visus vairāk kā 50 kopdzīves gadus Vairis ar Silviju dzīvojuši un joprojām dzīvo draudzīgi un harmoniski, viens otru papildinot. Silvija atzīst: "Protams, esam viens uz otru papukstējuši, taču nopietnu strīdu nav bijis. Nav jau bijis arī laika – neilgi pēc kāzām piedzima meita, divus gadus vēlāk dēls, bija par viņiem jārūpējas. Mēs netaisām problēmas, mums pietiek ko darīt arī bez tām. Nevajag otrā cilvēkā utis meklēt. Kurš saka, ka viņam nav, tam ir divas."
Vairis sievai palīdzējis ne tikai bērnu audzināšanā un arī citās lietās, piemēram, kursa darba rakstīšanā. "Es sievai vienu kursa darbu pat uzrakstīju. Viņa bija izvēlējusies tēmu par fotogrāfijas pielietošanu juridiskajā jomā. Aizgāju uz bibliotēku, paņēmu grāmatas, izšķirstīju, sarakstīju un aiznesu nodot pasniedzējam. Pasniedzējs pārlasīja, bet viņam neienāca prātā, ka to nav rakstījusi Silvija," smaida Vairis.
Protams, esam viens uz otru papukstējuši, taču nopietnu strīdu nav bijis. Nevajag otrā cilvēkā utis meklēt. Kurš saka, ka viņam nav, tam ir divas."
Rīgā Štrausu pāris dzīvoja piecistabu dzīvoklī, bet uz Garkalni pārcēlās 2009.gadā, kad uzcēla māju. Silvija norāda, ka sākotnēji šī bija plānota kā "tusiņu māja", taču viss izvērties pavisam savādāk, jo denacionalizētajai Rīgas dzīvokļu mājai uzradās īpašnieks.
Izvēle par labu mājai gan ir attaisnojusies. Netālu no mājas jau desmit gadus aug baravikas, līdz ar to, nav jāiet dziļi mežā, lai tās atrastu. Salīdzinoši netālu no mājām tek Gauja, taču plūdu riski ir nelieli, jo māja būvēta augstākajā punktā. Apkārtne mēdz applūst, bet drošā attālumā no mājas, jo pa ceļam vēl ir gravas un vecā Gaujas gultne.
Bieži viesi mājas pagalmā ir arī meža zvēri. Reiz, Silvijai baudot rītu uz terases, garām pagājusi lapsa ar četriem lapsēniem, citā reizē draudzīgi blakus sasēduši bija zaķis, Štrausu pāra kaķis un stārķis, bet vēl nedaudz tālāk ganījusies gotiņa. Nereti teritoriju apciemo stirnas.
"Nesen arī viens bebrs bija iemaldījies," stāsta Vairis. "Mēs jau taisījāmies tos kokus zāģēt, bet viņš paspēja vienu koku nograuzt un iegāzt dīķī, un otru arī bija sācis grauzt. Pasteidzāmies pirmie, nogāzām uz sauszemi un sazāģējām. Bija vēl trešais koks, kuru viņš bija iesācis grauzt, bet laikam apvainojies un aizgājis. Reiz, kad bija plūdi, bebrs skumji sēdēja un skatījās uz savu alu."
Abi joprojām ir aktīvi sportotāji – abi piedalās Garkalnes sporta spēlēs, Silvija dejo līnijdejas, bet Vairis tikmēr pastaigājas pa Gaujas aizsargdambi. Savukārt no rītiem, kamēr Silvija gatavo brokastis, Vairis stundu vingro. Vairis un Silvija arī joprojām darbojas arī Ādažu pensionāru biedrībā.
Laulātie atzīst, ka kāzu jubilejas viņi labprāt svin, bet 50 gadu kāzu jubileju svinējuši visu gadu. "Kāzu gadadienā vīrs puķītes vienmēr sagādā, bet Zelta kāzas sākām svinēt jau pavasarī ar braucienu uz Viļņu, vēlāk arī uz Tartu," piebilst Silvija.