Ādažnieks Kristaps Zīle bija viens no tiem vīriem, kuri maija beigās Latvijai sagādāja brīnišķīgus svētkus, pirmoreiz vēsturē izcīnot pasaules čempionāta bronzas medaļas. Pašaizliedzīgais aizsargs, kurš čempionāta laikā upurēja sevi, lai apturētu pretinieku mestās ripas, intervijā "Ādažu Vēstīm" atzīst, ka sajūtas aizvien ir neaprakstāmas, bet sasniegums ir arī visu līdzjutēju un, protams, arī vecāku nopelns.
Praktiski ikviens hokejists bronzas medaļu sakarā piemin ģimeni. Cik liels ir Tavas ģimenes ieguldījums tajā, ko esi sasniedzis?
Milzīgs! Ģimene ir tā, kas bērnībā ļāva spēlēt hokeju, veda uz treniņiem no Ādažiem uz Rīgu. Viss sākas ar ģimeni, tāpēc tās ieguldījums noteikti ir vislielākais. Kad kaut kas nesanāca, tā mani vienmēr arī ir atbalstījusi un uzmundrinājusi. Bez ģimenes šo sasniegumu nebūtu bijis.
Tu hokeju sāki spēlēt astoņu gadu vecumā. Kāpēc izvēle tika veikta par labu hokejam?
Pirmajā klasē, mācoties Rīgā, Ziemeļvalstu ģimnāzijā, es nodarbojos ar karatē. 2005. gadā Rīgā notika olimpisko spēļu kvalifikācijas turnīrs, trakā spēle pret Baltkrieviju, kurā Latvija atspēlējās un uzvarēja (vēl piecas minūtes līdz spēles beigām rezultāts bija 2:4, bet tad latvieši divarpus minūšu laikā guva trīs vārtus, izcīnot olimpisko ceļazīmi – aut.). Tā bija viena no pirmajām hokeja spēlēm, uz kuru biju klātienē. Emocijas bija fantastiskas. Tieši pēc tās spēles vecākiem lūdzu, lai viņi mani laiž trenēties hokejā. Sava nozīme bija arī krustvecākiem, kuri arī ir no Ādažiem – viņi uzstāja vecākiem, ka jāļauj man darīt to, ko vēlos.
Karatē tika atlikts malā uzreiz pēc Latvijas hokejistu uzvaras pār Baltkrieviju?
Jā, kā ar nazi nogriezu. Kad aizvadīju pirmo treniņu hokejā, man viss bija skaidrs – tas ir tas, ko es gribu darīt. Ļoti ceru, ka emocijas, ko es savulaik ieguvu spēlē pret Baltkrieviju, vismaz vienam bērnam vai pieaugušajam mēs esam devuši šobrīd. Ceru, ka tas kādu ir iedvesmojis.
Ar karatē Tu nodarbojies tikai gadu. Ko šis sporta veids Tev iemācīja, un vēlāk varbūt arī palīdzēja hokejā?
Karatē man deva neatlaidību. Tur ar raksturu bija jāiet cauri konkrētām lietām, piemēram, uz dūrēm jāstāv plankā, cik vien ilgi var izturēt. Tur man tika ielikta laba fiziskā sagatavotība un griba uzvarēt. Sākot spēlēt hokeju, es biju fiziski gatavs, tāpēc nekritu ārā no aprites. Atceros pieredzi ar Mārtiņu Dzierkalu, ar kuru šogad kopā spēlējām izlasē. "Daugavas" stadionā pie hokeja kluba "Sāga" bija treniņš, komandai bija jāskrien apļi parkā, un parasti Dzierkals vienmēr bija pirmais. Taču karatē treniņos mēs bieži skrējām krosiņus, tāpēc varēju viņam turēt līdzi, par ko viņš bija šokā.
Kas vēl veidojis Tevi kā personību un hokejistu?
Domāju, ka tas ir lietu kopums, sākot jau ar pirmo treneri Uldi Opitu, kurš man iemācīja slidot. Pie Eduarda Diļevkas es apguvu darbības ar nūju un ripu, vēlāk sekoja treniņi pie Mihaila Svarinska un Ronalda Ozoliņa. Noteikti personību veidojušas arī vasaras nometnes pie Kārļa Skrastiņa (Oskara Bārtuļa un Kārļa Skrastiņa nometne jaunajiem hokejistiem, kurā šogad kā treneris strādās arī mūsu novadnieks Edvīns Krūms – aut.). Kārlis bija hokejists, uz kuru skatījos kā ļoti lielu personību. Bērnībā Skrastiņš un Ozoliņš bija tie hokejisti, kuriem vēlējos līdzināties, lai gan viņi abi spēlēja atšķirīgā stilā. Mans hokeja stils vairāk līdzinās Skrastiņam. Nometnei bija ļoti liels pluss, jo kā bērns redzēju lielas personības, kurām vēlos līdzināties. Tas deva papildus motivāciju.
Vai Skrastiņa un Ozoliņa faktoram bija nozīme arī tajā, ka spēlē tieši aizsarga pozīcijā?
Ne gluži, tas viss notika dabiski. Nezinu kāpēc, bet savā pirmajā komandā treneris Diļevka mani ielika aizsardzībā, kur esmu spēlējis visu karjeru.
Šī gada Latvijas izlases sakarā bieži tika piesaukts vārds "ģimene". Ar ko šī gada izlase atšķīrās no citiem gadiem?
Ģimenes sajūta valstsvienībā bija tāda, kāda līdz šim vēl nebija piedzīvota. Turnīra gaitā, pēc pirmajiem diviem zaudējumiem, mēs sanācām kopā, izrunājām visu, sapratām, ka jāiet un jācīnās. Ceļš var iet tikai augšup! Šī nebija komanda, kur kādam bija milzīgs ego, mēs tiešām bijām liela ģimene, kas ticēja savām spējām, turklāt mums bija milzīgs fanu atbalsts, kas mūs dzina uz priekšu. Jau vairākās intervijās to teicu, ka laukumā bija sajūta, ka visi esam brāļi, viens otru jūtam un esam gatavi krist, celties un cīnīties vienam par otru. Pat pirmajās divās spēlēs, kuras zaudējām. Tās mūs padarīja tikai stiprākus.
Lūzuma punkts bija spēle pret Čehiju, kuru Latvijas izlase līdz šim nekad nebija uzvarējusi?
Jā, pret Čehiju mēs parādījām to sniegumu, kuru varam un gribam demonstrēt ikvienā spēlē. Pēc tam galvenais bija to līmeni noturēt visa turnīra garumā. Neviens par to skaļi nerunāja, bet katram spēlētājam kaut kur zemapziņā bija iesēdies, ka mēs šogad varam izdarīt lielas lietas. Pirms katra čempionāta šķiet, ka medaļas ir reālas. Negribas meklēt kādu konkrētu brīdi, kad paši to sapratām, jo spērām solīti pa solītim. Kad tikām ceturtdaļfinālā, bija jāuzvar tikai viena spēle, lai iekļūtu pusfinālā, bet pēc tam – viena no divām, lai tiktu pie medaļām.
Šķiet, ka liela nozīme bija arī fiziskās sagatavotības trenerim Ērikam Visockim, kas ļāva optimālo formu sasniegt tieši uz izšķirošajām spēlēm?
Fiziskās sagatavotības trenera loma izlasei ir ļoti svarīga. Fiziskās sagatavotības pamata bāze tiek ielikta vasarā, klubu sezonas sākumā un tās laikā, bet izlasē galvenais ir to uzturēt. Šogad mums tas labi izdevās. Ēriks Visockis bija sastādījis ļoti labu plānu. Ja bija reizes, kad kāds bija vairāk pārguris vai piekusis, Ēriks iedeva citu, nedaudz vieglāku, programmu.
Nedaudz vairāk kā pirms pusgada izlasei kā aizsargu treneris tika piesaistīts titulētais soms Peteri Numelins. Kāda bija sadarbība ar viņu?
Numelinam patīk spēlētāju kreativitāte, kad nospēlē uz riska robežas, viņš savas karjeras laikā bija uzbrūkošā tipa aizsargs. Pasaules čempionāta izšķirošajās spēlēs, kur svarīgi bija rezultātu noturēt, viņš lielu uzmanību pievērsa aizsardzībai. Ļoti saprotošs un pretimnākošs treneris, kas sagatavošanās posmā un turnīra laikā tikai vienreiz pacēla balsi. Tas bija spēlē pret Slovēniju, kad pēc otrā perioda viņš ienāca ģērbtuvē, vienreiz nobļaustījās, pateica, ko par mums domā (smejas). Tas nebija par kļūdām laukumā, bet gan par pašatdevi, lai mēs vairāk censtos. Spēlētājiem viņš deva sava veida brīvību un ļāva spēlēt to hokeju, ko katrs māk.
Viens no atslēgas vārdiem, kas raksturo šo izlasi, ir pašaizliedzība, guļoties priekšā ripai un bloķējot to. Vienā no šādām epizodēm ripa Tev trāpīja pa seju, taču Tu atpakaļ biji jau tajā pašā trešdaļā. Šobrīd veselības ziņā viss ir kārtībā?
Par sekām grūti pateikt, bet ārsti jau uzreiz pateica, ka kaut kāds mazais smadzeņu satricinājums man tajā epizodē bija. Tobrīd es vairāk uztraucos par to, ka žoklis divreiz jau ir bijis lauzts, turklāt man joprojām tajā ir seši metāli, tāpēc katrs metiens atgādina to, kā ir bijis. Šoreiz bija ļoti līdzīgas sajūtas tām, kad žoklis bija lauzts. Pēc spēles veiktajās pārbaudēs viss bija kārtībā, bet ārsti teica, ka visticamāk tieši tie metāli, kas tur ir, saturēja to kopā.
Pašaizliedzīga spēle vienmēr tiek novērtēta, taču prasa arī vairāk ķermeņa resursus un palielina savainojumu risku.
Kad es esmu laukumā, tad par to nedomāju. Ja par to sāksi domāt, tad visas ripas lidos garām, nevienu metienu nenobloķēsi, bet ikviena ripa, kas aizlido garām, rada iespēju, ka tā ielidos vārtos. Varbūt par to aizdomājos vasarā [pirms sezonas] vai pārbaudes spēlēs pirms turnīra, lai negūtu savainojumu. 2021. gadā pārbaudes spēlē pret Norvēģiju bloķējot metienu guvu pēdas kaula plīsumu un olimpiskās kvalifikācijas turnīrs gāja secen. Tiklīdz sākas sezona vai čempionāts, par to [sevis taupīšanu, spēlēšanu piesardzīgāk] nedomā. Vienkārši ej un dari to, kas jādara! Īpaši ar manu spēles stilu – cenšos palīdzēt komandas biedriem un vārtsargiem maksimāli, cik vien tas ir iespējams.
Jums bija milzīgs līdzjutēju atbalsts gan Latvijā, gan izšķirošajās spēlēs Somijā, kam sekoja svinīga atgriešanās un sagaidīšana pie Brīvības pieminekļa. Kādiem vārdiem Tu pats raksturotu tajās divās nedēļās notikušo?
Emocijas ir vienkārši neaprakstāmas. Sākot jau ar to, kas notika "Arēnā Rīga" – tas atbalsts un atmosfēra. Tādā troksnī mēs viens otru pat nevarējām sadzirdēt. Brīnišķīga atmosfēra bija fanu zonā. Arī tas, kas darījās Tamperē, bija vienkārši lieliski. Cilvēki tik īsā laika posmā dabūja biļetes, lidmašīnas, prāmjus vai aizbrauca ar mašīnu. Tamperē mēs it kā nebijām mājās, taču jutāmies kā mājās! Lidojot mājup un veicot loku virs Brīvības pieminekļa, mēs jau redzējām tās mazās skudriņas, kas bija ap pieminekli saskrējušas. Cilvēki novērtē, ko mēs esam izdarījuši, taču jāsaprot, ka bez viņiem mēs to nebūtu sasnieguši. Jebkurš līdzjutējs, kurš atdeva savu balsi, bļāva, atbalstīja un ticēja, ir daļa no medaļas. Viņi arī spēlē lielu lomu šajās uzvarās.
Ne velti arī paši spēlētāji vairākkārt minējuši, ka milzīgais atbalsts komandu dzina uz priekšu.
Jā, noteikti! Kad esi uz laukuma un dzirdi saucam "Latvija! Latvija", tas dod papildu enerģiju. Un ļoti negribas pievilt šos cilvēkus, tāpēc arī es daru visu iespējamo un bloķēju metienus ar seju, lai tas nenotiktu (smejas). Milzīgs paldies ikvienam, kurš mūs atbalstīja.
Tikai aptuveni varam noprast, ko šis čempionāts no Tevis prasījis fiziski, bet kā ir ar emocionālo pusi?
Emocionāli šis čempionāts ir tikai devis. Jā, tas atņēmis enerģiju un fiziskos spēkus, bet tagad ir vasaras sākums, kad var atpūsties un visu sakārtot. Emocionāli šis ir liels grūdiens augšup gan mums, gan Latvijai – tas ļauj saprast, uz ko mēs katrs individuāli, komanda un valsts esam spējīgi un varam sasniegt.
Pēc čempionāta devies pelnītā atpūtā, uzkrājot spēkus ārzemēs. Šis bija iepriekš plānots brauciens?
Jā, cenšos katru gadu to ieplānot. Nekad nepērku biļetes, kamēr vēl nav beidzies, man to sirdsapziņa neļauj darīt. Cenšos visu plānot tā, lai atpūta siltajās zemēs būtu trīs, četras dienas pēc čempionāta noslēguma. Šogad izdevās izcīnīt medaļas, izbaudīt, nosvinēt un tad doties atpūtā. Pēc sezonas cenšos divas nedēļas neko nedarīt, pavadīt laiku ar ģimeni un draugiem. Pēc čempionāta kopā ar citu Latvijas izlases spēlētāju Robertu Mamčiču un draudzenēm bijām uz F1 posmu Barselonā, bet vēlāk ar draudzeni atpūtāmies arī Maljorkā.
Jau vairākas sezonas Tu spēlē ārzemēs un nākamo sezonu atkal pavadīsi Čehijā. Kad Tev jāpievienojas komandai?
Uz Čehiju došos jūlija beigās. Ja nemaldos, pirmie testi sākas jau 24.jūlijā. Tagad pāris nedēļas atpūtīšos, bet tad atsākšu individuālu gatavošanos – pārsvarā zālē, stadionā un arī dažos ledus treniņos.
Treniņiem izmanto Ādažu stadionu?
Pagājušajā gadā kopā ar Kasparu Daugaviņu, Mārtiņu Karsumu, manu brāli trenējāmies pie Edvīna Krūma Carnikavas stadionā, kas tagad tiek renovēts. Visticamāk, šogad trenēšos Ādažu stadionā.
Jaunie līdzjutēji varēs doties pēc autogrāfiem!
(smejas) Ja kāds zinās un gribēs, tad droši. Atceros, kad es biju mazs puika, gāju uz Rīgas "Dinamo" spēlēm, man arī bija svarīgi saņemt autogrāfu, tas radīja emocionālo pacēlumu un prieku. Ko kādreiz esmu saņēmis no cilvēkiem, uz kuriem skatījies augšup, tagad pats cenšos dot mazajiem puikām un meitenēm.
Jau pieminēji brāli, kurš arī ir hokejists. Pastāsti par viņu!
Viņš [Zigmārs Reinis Zīle] pagājušajā sezonā spēlēja "Mogo/LSPA" sastāvā, kļuva par Latvijas vicečempionu. Redzēs, kā viņam viss izvērtīsies. Es nebūšu no tiem brāļiem, kas ar mietu skries pakaļ, lai viņš visu izdara (smejas). Viņš ir diezgan universāls spēlētājs, var spēlēt abās (uzbrucēja un aizsarga) pozīcijās.
Daudz laika pavadi ārpus Latvijas. Cik bieži sanāk apciemot vecākus?
Pagājušajā sezonā tāda bija viena reize, kad mums ar izlasi bija pārbaudes spēļu turnīrs Slovākijā, bet pirms tam daži treniņi Latvijā. Sanāca divas, trīs dienas padzīvot pie vecākiem, satikt draugus. Sezonas laikā uz Čehiju ciemos bija atbrauksi mamma. Laiks, kad pavadīt laiku ar ģimeni, ir vasara.
Kas būtu nepieciešams, lai šī gada izlases panākumam, būtu turpinājums arī nākotnē?
Pirmais, kas nāk prātā – smags darbs. Tas vienmēr atmaksāsies! Klausīt trenerus, jo no katra trenera var kaut ko pamācīties. Un ticība saviem spēkiem. Mēs šogad pierādījām, ka šķietami neiespējamais ir iespējams. Domāju, ka jaunajiem sportistiem, īpaši hokejistiem, tas dod ticību. Lūk, 30 puiši izcīnīja bronzas medaļas! Kāpēc, lai pēc pāris gadiem kāds šobrīd vēl mazs puika nesasniegtu to pašu?!