Ādažu novada zelta pāris Jānis un Anita Šaicāni: "Mēs esam kā uguns ar ūdeni – pretpoli pievelkas!"
Interviju autors
Jānis Pārums

Septembrī nozīmīgu jubileju – 50. kāzu gadadienu jeb zelta kāzas svinēja ādažnieki Jānis un Anita Šaicāni. Viņi ir izaudzinājuši trīs bērnus, septiņus mazbērnus, bet visas grūtības dzīvē pārvarējuši, sadodoties rokās un paļaujoties viens uz otru. "Pacietība un uzticēšanās," papildinot viens otru, zelta pāris atbild uz jautājumu, kas bijis garās kopdzīves pamatā. "Ādažu Vēstis" paviesojās pie Šaicānu ģimenes, lai uzklausītu viņu skaisto un reizēm arī smeldzīgo stāstu.

Kāds ir Jūsu iepazīšanās stāsts?

Jānis: 1969.gada 25.oktobrī aizgāju uz Jēkabpils 3. vidusskolas balli, ieraudzīju viņu un viss!
Anita: Mums skolā katru sestdienu bija balles. Es biju astotajā, viņš - 11. klasē. Tolaik bija nepiedienīgi ar lieliem puišiem draudzēties. Protams, tajā ballē biju pacilāta, taču “aizlaidos” no viņa. Jānis stāvēja pie durvīm, gaidīja mani, bet es noslēpos. Pirmajā ballē neļāvu viņam sevi pavadīt. Man bija kauns, ko citi teiks, ka es ar lielajiem puišiem tiekos.
Jānis: Tagad nav kauns?
Anita: Nē, tagad nav (smejas).

Jūs mācījāties vienā skolā?
Anita: Jā, dzīvojām un mācījāmies Jēkabpilī, arī precējāmies turpat. Sagaidīju viņu no armijas un, kad man palika 18 gadi, uzreiz apprecējāmies. Tas notika četrus gadus pēc iepazīšanās. Jānim tolaik bija 20 gadi, bet četras dienas pēc kāzām apritēja 21. Kad niķojos un gribu būt jaunāka, saku, ka esmu trīs gadus jaunāka, bet, kad gribu būt vecāka, tad saku - esmu divus gadus un deviņus mēnešus jaunāka par vīru.

Jānis: (skaita Anatola Immermaņa dzejas rindas) Vecam būt - tā nav nekāda māka. Un vēl mazāks nopelns jaunam būt. Svarīgi, kad dzīves rudens sākas, jaunākajam ar katru gadu kļūt!
Anita: Mans vīrs pēc insulta sāka mācīties dzejoļus un skaitīt tos.
Jānis: Sajuku prātā! Atvērās kaut kādi x-faili, skaitu visu krievu literatūras repertuāru, tagad gan ar to nevar plātīties (smejas).

Anita: Naktī viņš pamostas, skaita pie sevis, tad aizmirst kādu pantiņu un miegs ir pagalam! Laikam insulta iezīmes. Divus gadus  (pēc insulta) nostaigājām roku rokā. Viņam bija diezgan smags insults, trombs joprojām nav uzsūcies, bet es uzskatu, ka tagad viņš ir praktiski vesels, lai gan dzer sešas tabletes dienā.
Anita: savulaik, kad lika bērnus gulēt, tad arī pasakas dzejā stāstīja. Meitas uzdāvinājušas viņam visādus blokus, lai pieraksta domugraudus.

Kad jūs pārcēlāties uz Ādažiem?
Septembrī apritēja 50 gadi kopš esam Ādažos. Vecāki gribēja, lai dzīvojam pie viņiem, bet es jau no 15 gadu vecuma biju no vecākiem prom un baudīju brīvību, tāpēc atgriezties negribēju. Sākumā dzīvojām šķūnītī, pēc tam pionieru nometnē, vēlāk bija dzīvoklis Jaunkūlās, bet 1982.gadā tikām pie šī dzīvokļa Ādažos.

Pirmo bērnu audzināja pareizi, trešajam ļāva augt pašam

Pastāstiet par saviem bērniem.
Anita: Mums ir trīs bērni: dēls Edijs un divas meitas – Sindija un Simona. Diemžēl dēliņš 2013.gadā nomira, viņam arī bija trombs. Dēls strādāja televīzijā par operatoru, pēc Dziesmu svētkiem uzreiz aizbrauca uz Salacgrīvu "Positivus" filmēt, nonāca slimnīcā…
Jānis: Viņam ārstēja plaušu karsoni, bet patiesībā bija trombs plaušās.
Anita: Trīs dienas nogulēja slimnīcā, ceturtajā nomira. Tas mums bija drausmīgs periods. Ar vīru nevarējām parunāt, vienkārši gulējām rokās sadevušies. Vēlāk vīrs pārcieta infarktu, nezināju, kā viņu glābt, jo sāpīgi bija abiem. Sadusmojos un teicu: "Man būs zelta kāzas. Un, lai tās būtu, man esi vajadzīgs Tu. Es Tev garantēju, ka Tu desmit gadus vēl dzīvosi, nekādas miršanas te nebūs".
Jānis: Tālāk garantiju neiedeva, es tagad baidos un dzīvoju tālāk (sieva smejas)
Anita: Bērni mums dāvājuši septiņus mazbērnus – četrus mazdēlus un trīs mazmeitas. Vecākā meita ilgi mums teica, ka neprecēsies un bērnu nebūs, jo neesot mātes instinkta, neiešot jau karjeru postīt. Divus gadus katru rītu lūdzu Dievu, lai viņa nāktu pie prāta. Strādājot LNT par reklāmas daļas vadītāju, viņa labi pelnīja, bet ap 30 gadiem pēkšņi apprecējās un dzemdēja meitenīti, kurai tagad jau 15 gadu. Kad viņai bija ap 40, viņa teica: "Mammīt, es vairs nevaru, man ir tā apnicis pelnīt naudu. Es gribu kaut ko mainīt". Atbildēju viņai, ka ir pēdējais laiks. Viņa pameta televīziju, sāka mācīties teoloģiju, izdomāja, ka grib būt rakstniece. Pabeidza rakstniecības kursus, atvēra pati savu privātfirmu. Ņemot vērā, ka viņa strādāja reklāmā, ir daudzi, kas pasūta viņai reklāmtekstus.  Tagad viņa ir pabeigusi teoloģijas bakalauru, šogad absolvēja kapelānu kursus, 2024. gadā būs jau maģistrs. Sindija strādā arī par kapelānu bērnu slimnīcā ar smagi slimajiem bērniem. Visi saka – šausmas, tas ir tik grūti. Meita gan atzīst: "Kad redzu, kā bērna mamma pēc sarunas ar mani atplaukst, jūtu gandarījumu. Es beidzot darbu uztveru kā baudījumu." Es viņu ļoti labi saprotu, jo man ar bērniem strādājot, tai skaitā slimiem, bija tāpat. Mūsu darbi savā ziņā ir līdzīgi.

Vecākajiem bērniem bijusi liela saikne ar televīziju. Un jaunākajai meitai?
Anita: Mazā meitenīte (Simona Čaupala, šobrīd Carnikavas pamatskolas direktora vietniece audzināšanas darbā – aut.) man ir tāds unikums…
Jānis: Jā, viņa tāpat kā mamma ir pedagoģe.
Anita: Pirmo bērnu centāmies audzināt pareizi, es jau biju izmācījusies pedagoģiju un tas man bija ne tikai kā darbs, bet arī sirdslieta. Otro bērnu es jau vairs negribēju tik ļoti pareizi audzināt, bet viņš pats man pieprasīja, lai sēžu blakus un palīdzu mācīties. Trešais bērns man auga pilnīgā savvaļā, lai tikai sev pāri nenodara. Kad viņa bija padsmitniece, teica man: "Zini, mammu, es nezinu, kas es gribu būt, bet zinu, kas nekad nebūšu – pedagoģe". Es arī viņu apzināti nevedu pa šo līniju. Neļāvu viņai iet vidusskolā, jo viņa bija tāds žipčiks, ka varētu arī nesagribēt mācīties. Viņa pabeidza Rīgas Valsts tehnikumu. Simona ir daudz kur strādājusi – reklāmā, policijā, glābšanas dienestā.

Kā viņa galu galā nonāca līdz pedagoģijai?
Anita: Es strādāju bērnudārzā. Pie Sandriņas (PII "Strautiņš" vadītājas Sandras Breidakas – aut.) nekad nebija nekādu blatu, jutu, ka mans mazdēliņš netiks dārziņā, jo ir liela rinda – viņš rindā bija kāds 180. Aprunājāmies ar meitu, ko darīt un es viņai sacīju: "Stājies universitātē, nāc pie manis strādāt par audzinātāju". Neticēju, ka viņa to izdarīs, bet tas notika (bērnu var uzņemt dārziņā ārpus rindas, ja kāds no vecākiem ir pašvaldības pirmsskolas izglītības iestādes pedagoģiskais darbinieks - aut.). Beigās izrādījās, ka Rūdolfiņš tāpat būtu ticis, jo daudzi bija aizgājuši uz privātajiem dārziņiem, daudzi aizbrauca uz Rīgu vai ārzemēm. Kad bijām jauni, mums bija draugi, kuri teica, ka nepazīst nevienu, kuriem būtu tik brīnišķīgi bērni kā mums. Man kā mātei savi bērni vienmēr bijuši labākie. Tagad arī mazbērni man ir visburvīgākie. Visu dzīvi esmu kādu audzinājusi, bet mazbērnus neaudzinu nemaz. Viņus es lutinu.

Mēdz teikt, ka vecākiem sarežģīts ir tas posms, kad bērni jāpalaiž savā dzīvē. Kā bija jums?
Jānis: Sarežģīti bija dabūt viņus savā dzīvē. Es jau smejos, ka visus izmetu laukā.
Anita: Dēls savā dzīvē aizgāja apmēram 25 gadu vecumā. Sindija bija kārtīga, pareiza, atbildīga, teicamnieces tips, viegli aizvainojama, īsts Dieva bērns. Sapratu, ja es viņu pati nesūtīšu projām, tad viņa kā vecmeita arī nodzīvos pie mums visu dzīvi. Viņa aizgāja mācīties uz Ziemeļvalstu ģimnāziju un ar draudzeni īrēja dzīvokli Rīgā. Sākumā, ja viņa nebrauca pie mums ciemos, mēs braucām pie viņas, jo nezināju, kā meita tur iedzīvosies. Sākums bija ļoti grūts, jo viņai bija grūti dzīvot bez mammas. Tagad viņa saka, ja es viņu savulaik nebūtu palaidusi, viņa arī nebūtu aizgājusi no mājām. Iekšēji raudādama, es viņu būtībā izstūmu no mājas. Kad mūsu bērniem jau pašiem ir savi bērni, viņu daudz ko saprot, lai gan kādreiz mums pārmeta.
Jānis (pievēršas intervijas autoram): Tagad Tev priekštats radās, kā tie 50 gadi paskrēja? Viņa vārās visu laiku, bet Tu tikai sēdi un klausies (abi smejas).

Kā uguns ar ūdeni

Vai pēc raksturiem esat atšķirīgi?
Anita: Mēs esam ļoti atšķirīgi – kā uguns ar ūdeni (smejas).
Jānis: Vēzis un Jaunava. Pretpoli pievelkas.
Anita: Nav jau tā, ka mums ir gājis kā pa taisnu līniju, bijuši arī kalniņi. Kad iet kā kardiogrammā – augšā, lejā, augšā – tā ir dzīvība. Taisna līnija – tā ir nāve, nekas vairs nevar notikt. Lai Tu dzīvotu, Tev jāiet augšā un lejā. 

Vai šī kardiogramma nozīmē arī to, ka esat kārtīgi strīdējušies?
Anita: Jā, mums ir bijuši kādi trīs lieli strīdi.
Jānis: Galvenais nākt pie prāta un vienam vai otram piekāpties.
Anita: Kad 18 gados precējos, darīju to ar domu, ka man būs viens vienīgs vīrs visu mūžu. Tāds bija mans dzīves plāns. Gribēju daudz bērnus, bet ir tikai trīs. Vairāk nevarējām atļauties, jo ko dod 10 bērni, ja viņi ir puspliki un pusbadā. Tas mums likās nepieņemami. Man vienmēr bērni ir bijuši pirmajā vietā, bet Jānis ir ļoti labs tēvs. Kad sanāk lieli strīdi, paskatieties uz tiem, kuriem ir sliktāk nekā jums. Var šķist, ka vīrs ir tik briesmīgs, ka šausmas, bet, paskatoties apkārt, daudzi ir vēl briesmīgāki, daudziem ir vēl sliktāk, un tad vari saprast, ka nemaz tik slikti Tev nav.

Par ko esat strīdējušies?
Jānis: Principā jau visi strīdi ir muļķīgi.
Anita: Nopirkām galdu par 60 rubļiem. Viens tur, otrs skrūvē. Pēc tam seko pārmetums, ka nepareizi dara. Ir bijis, ka vēlāk nerunājam vairākas dienas. Taču visi lielie strīdi sākas no maziem sīkumiem – spriedze kāpj un kāpj, Tu ilgi turies, nesaki otram neko un pēkšņi tas nāk kā sprādziens.
Jānis: Kāpēc trauki sasisti? Strīdējāmies! Kāpēc gulta salauzta? Salabām! (smejas)
Anita: Lai arī saka, ka naudai nav nozīmes un ne jau naudā ir laime, ja ir trīs bērni, tad nauda ir vajadzīga. Uz 1. septembri visus sagatavojot skolai, pašiem nekas pāri nepaliek. Ja ilgāku laiku ir naudas grūtības, arī strīdu ir vairāk. Tagad, kad pensijā naudas grūtību nav, strīdi izpaliek, bet mēs tāpat vēl niķojamies.
Jānis: Tu niķojies, es nē.
Anita (smejas): Jā, jā, es niķojos. Es nevaru paciest dusmīgu toni, man vajag mīļu toni. Vīrs jau saka: "Cik tad es ilgi varu Tev te uci-puci".
Anita: Kad piedzima Edijs, mēs paši vēl bijām bērni, strīdējāmies par to, kurš stums ratus (smaida). Tagad mazmeitai Elīzītei ir jau 22 gadi, es viņu saku: “Ja Tu būtu tik traka, kā Tava omamma, tad es jau būtu vecvecmāmiņa.”


Vai varat piekrist apgalvojumam, ka laulība ir smags darbs?
Jānis: Rūpes par ģimeni jāuzņemas, jāplāno un jādomā, tāpēc nekas viegls tas nav. Svarīgs ir pienākumu sadalījums ģimenē. Sieviņa mazgā traukus un pannas, es visu salieku pa vietām.

Atšķirīgo raksturu dēļ ir nācies pieslīpēties un pielāgoties viens otram?
Jānis: Jā, ir divi varianti - vai nu Tu paciet vai nepaciet. Savu reizi katram ir jāpiekāpjas, nevar visu laiku teikt, ka es te esmu noteicējs. Mūsu gadījumā piekāpušies esam abi – kādreiz viens, citreiz otrs.

Skaistākie brīži – bērnu dzimšana, svētki ģimenes lokā

Kuri  jūsu kopdzīvē ir  skaistākie brīži?
Jānis: Ģimenes svinības, dzimšanas dienas, citi svētki, kad visi ir kopā – šeit pie lielā galda - gan bērni, gan mazbērni. Kad baznīcā bijām uz savām zelta kāzām, teicu sievai, ka pilnai laimei pietrūkst tikai dēla – lai viņš būtu starp pārējiem viesiem. Prieks ir tad, kad slima mazmeitiņa atnāk un nobučo Tev vaigu. Tie ir tie mazie, skaistie mirkļi. Bērnu piedzimšana, pirmie soļi, pirmie vārdi – tas pats par sevi saprotams, tā patiesi ir laime.

Kādi ir Jūsu vaļasprieki?
Anita: Man hobijs vienmēr bija bērnudārzs. Aizgāju pensijā, bet vēl gadu nostrādāju, jo domāju, ka nevaru dzīvot bez darba. Pat, ja man nemaksātu algu, es gribētu uz bērnudārzu iet. Darbu universitātē es pametu, kad Edijs nomira, sapratu, ka nevarēšu divus darbus pavilkt. Bija jāizvēlas, kuru darbu pamest, un izvēlējos aiziet no universitātes. Arī tas man bija sirdsdarbs, man vēl tagad studentes raksta vēstules. Kad vīrs saslima ar insultu, nācās mainīt režīmu. Ēdām plkst. 9.00, 12.00, 15.00 un 18.00, divreiz dienā gājām staigāt. Bija svarīgi ievērot režīmu, lai dabūtu vīru uz kājām. Tad man hobijs bija mans vīrs, viņa veselība. Tagad vaļasprieks ir adīšana. Vīrs man uzdāvināja ļoti skaistu halātu, es izdomāju, ka man pie halāta vajag mežģīņu naktskreklu ar zīdu.
Jānis: Mans hobijs ir zaļumi.
Anita: Jānis ir puķu audzētājs.
Jānis: Uzticamais dārznieks.


Kā Jums ir ar kopābūšanu – ir pāri, kuriem jābūt kopā visu laiku, bet citiem ir vēlēšanās pavadīt laiku arī atsevišķi.
Anita: Mums visu laiku jābūt kopā. Kad Janeks (tā Anita mēdz saukt savu vīru jau kopš iepazīšanās laikiem – aut.) bija slimnīcā, nevarēju gulēt bez viņa, pirmo nakti vispār neaizmigu.  
Jānis: Nevarēja jau arī tikties, jo tajā laikā bija kovids.
Anita: Tad gultā saliku spilvenus tā, lai man būtu ilūzija, ka viņš ir tepat blakus.
Jānis: Sarullēji lupatu veci.
Anita: Mēs esam no tiem, kam svarīgi visu laiku būt kopā. Tā bijis visu laulības dzīvi.
Jānis: Man arī nepatīk vienam braukt uz Rīgu vai citur. Vienmēr braucam kopā.
Anita: Varbūt smieklīgi izskatāmies, veci veči rokās sadevušies. Citi staigā ar štociņu, mēs viens ar otru (smejas). 
Jānis: Piecdesmit gadi nav nekas daudz. Pirmie četrdesmit ir grūtākie, pēc tam jau viegli (smejas).
Anita: Arī vecumā nav tā, ka mierīga dzīve. Reizēm, kad dusmojos uz vīru, daru to tik ilgi, kamēr paliek smieklīgi. Kaut kur internetā izlasīju – kā var zināt, vai Tu mīli savu vīru? Skaties kā viņš ēd! Paskatījos, kā viņš ēd – jā, man patīk. Mīlestību nav iespējams definēt, jo katram vecumam būs cita atbilde. Nav jau visu laiku tikai dūdināšanās un bužināšanās, neticu, ka ir tādi pāri.

Kā Jūs raksturotu viens otru?
Jānis: Labs cilvēks. Sakopts (sieva smejas). Patīk, ka sievietei tādos gados nadziņi, pedikīrs, lūpiņas, actiņas.
Anita: Zinu, ka viņam patīk, tāpēc arī izvēlos vilkt halātiņus, naktskrekliņus. Jānis man ir tāds sarežģīts cilvēks.
Jānis: Bet patīk!
Anita: Jā (smejas). Reiz bijām aizgājuši uz kaut kādu pasākumu, varbūt koncertu, vīrs teica: "Savādi gan,  esmu atnācis ar vecu tantiņu un man viņa vēl patīk". Es viņam to pašu saku – man šis onkulītis vēl patīk.

Uz pasākumiem joprojām regulāri dodaties?
Jānis: Jā, bet teātris gan man vairs nepatīk. Man patīk klasisks teātris – smuki tērpi, zolīda runa, nevis "Igauņu bēres". Kad meita strādāja televīzijā, uz visiem koncertiem gājām. Uz kāzu jubileju meita bija uzdāvinājusi Roberta Velsa koncertu ar Liepājas Simfonisko orķestri.
Anita: Tas bija pasakains koncerts. Vīrs man neteica, uz kurieni mani vedīs. Kad uzzināju, ka uz simfonisko koncertu, padomāju: “Ak Dievs, mums bērnībā un jaunībā pa radio nekas cits, izņemot simfoniju, neskanēja. Man ir alerģija pret simfoniju.” Lai gan dēla dēļ mēs sākām arī simfoniskos koncertus klausīties, Edijam ļoti patika. Protams, vīram neteicu ne vārda, bet iekšēji biju sagatavojusies, ka būs kaut kas briesmīgs. Bet tas koncerts… vēl tagad to atceros! Kāzu jubilejās mēs viens otram kaut ko uzdāvinām. Vīrs mani ir vedis uz Jaunmoku pili, kur bijām divi vien, uz Liepāju. Sudrabkāzās (25 gadu kāzu jubileja – aut.) bijām uz Tatru kalniem Polijā. Jānis: Viņa man tāda neparasta sieviete. Viņai nepatīk dubļi, zāle, mežs, viņai vajag viesnīcu, visu smuki un eleganti, zīda palagus.

Tad pastaigas pa mežu izpaliek?
Jānis: Agrāk jau braucām uz mežu sēnēs, kad varējām pieliekties. Tagad, ja pielieksies, tad netiks atpakaļ.
Anita: Pašai liekas, ka vēl esmu štrama un daudz ko varu, bet jūtu, ka koordinācija vairs nav tā. Paskaties spogulī – vēl it kā nekas, jo slikti redzi, tāpēc nepamani grumbas. Mums vēl spogulis ir koridorī, pustumsā, ideāli izskatāmies (smejas).  Pašam jau neliekas, ka esi novecojis.
Jānis: Mazdēls gan pasaka tiešā tekstā: "Tu esi vecs".

Bērni ir vispatiesākie…
Anita: Jā, viņi neprot melot, neliekuļo.
Jānis: Bet tā jau arī ir, ko tur nepiekrist -71 gads, vecis taču!

Pacietība, uzticēšanās un dzīves ceļš roku rokā

Kā Jums pašiem šķiet – kas ir ilgas un laimīgas laulības noslēpums?
Anita: Pacietība. Mums ir noruna. Ir temati, kuri mūs abus aizskar – mēs tos vienkārši neaiztiekam. Ja mēs jūtam, ka mēs pārkāpjam kaut kādas robežas, tad paklusējam. Psiholoģijā ir tāda metode – paklusēt, izskaitīt līdz desmit un tad runāt. Galvenais neuzsprāgt.
Jānis: Un uzticēšanās, tas arī svarīgs faktors. Veci cilvēki mēdz dot gudrus padomus, jo vairs nespēj rādīt sliktus piemērus.
Anita: Mēs apprecējāmies, paši būdami bērni, visām muļķībām, blēņām un arī grūtībām kopā cauri izgājām. Kad nupat Baltezera baznīcā devām zelta kāzu solījumu, sadevāmies rokās. Tā mēs esam darījuši grūtos brīžos, arī, kad dēls nomira. Mēs vienkārši sadodamies rokās, mums pat nav jārunā.
Jānis: Caur visiem grūtajiem brīžiem esam gājuši kopā. Piemēram, kad vecāki mira. Tēvs izdzisa manās rokās. Teica: "Pacel mani, dēls, pieturi". Un tā arī palika…
Anita: Janeka mamma pēdējos divus gadus nodzīvoja šeit. Atvedām vīramātes vecu gultu un lādi, lai viņai šķistu, ka tā ir viņas istaba.  Pirms mana tēva Antona nāves vēl bijām uz vārda dienu aizbraukuši 18.janvārī. Nākamajā nedēļā neplānojām braukt, bet kaut kas no augšas vienkārši lika mums saņemties un braukt. Aizbraucām un tēvs tieši tajā reizē nomira.

Kāds būtu Jūsu ieteikums jaunajiem pāriem?
Anita: Ieteiktu negaidīt līdz 30 gadiem. Precieties jauni un nedomājiet par karjeru. Kad būsiet veci, karjera un sakrātā nauda būs pie vienas vietas. Paši redzat, mums nav grezna nama, bet mums ir labi šajā dzīvoklī.  Vecumā citas lietas ir svarīgas.
Jānis: Lai smaidīgs cilvēks būtu pretī.
Anita: Kad vīrs slimoja, visādas lietas bija jāpacieš. Ir jāatdod sevi otram cilvēkam. Vecumā un arī slimībā ir būtiski, lai Tev būtu cilvēks, kas atbalsta.
Jānis: Jaunajiem jābūt pacietīgākiem un iecietīgākiem. Ir jau tādi, kas neprecas. Čaļiem varbūt kāzas ir vienaldzīgas, bet meitenei tomēr svarīgs tas process.
Anita: Janek, ne visas meitenes grib precēties (vīrs piekrītoši pamāj).


Jums bijušas trīs kāzas, no kurām pēdējās – nupat Baltezera baznīcā.
Anita: Jā, pirmās kāzas mums bija tādas, kādas vecāki varēja atļauties, jo paši bijām mazi šmurguļi bez naudas. 1990.gadā aizvadījām vēl vienu laulību ceremoniju Jēkabpils katoļu baznīcā. Trešās kāzas bija tādas, kā es sapņoju – ar mācītāju un zelta kleitu. Šīs bija vislabākās!


LASIET VĒL: 

Jānis un Lolita Zoltneri

Šī gada sākumā 60 gadu kāzu jubileju jeb "Dimanta kāzas" atzīmēja Gaujas ciemā dzīvojošie Jānis un Lolita Zoltneri, kuri Ādažu novadu par savu sauc jau vairāk nekā 20 gadus. Kāds ir ilgās kopdzīves noslēpums?
Skatīt vairāk