Dienas centra klienti atklāj un attīstīta jaunus talantus un spējas
Jūnija beigās Attekas ielā 39, Ādažos, tika atklāts un jūlija sākumā durvis vēra Dienas atbalsta un rehabilitācijas centrs “Ādažu Ūdensroze”, kas paredzēts personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar funkcionālajiem traucējumiem. “Ādažu Vēstis” devās ciemos uz Dienas centru, lai tā vadītājai Ivetai Mežītei un Ādažu Sociālā dienesta vadītājai Ievai Rozei jautātu par to, vai un kā jaunā centra klienti ir iejutušies viņiem īpaši radītajā vietā un kas viņām pašām šajā darbā sniedz gandarījuma izjūtu.
Dienas centrs – draudzīga un sadarbībai atvērta vide
Sākotnēji bija liela pretestība Dienas centra izveidei. Vai tagad iedzīvotāji kļuvuši iejūtīgāki un tolerantāki?
Ieva Roze: Domāju, ka cilvēki kļuva tolerantāki jau tajā pašā brīdī, kad sākās ažiotāža un bija iespēja izdiskutēt – vai ir labi, ka jaunā iestāde cilvēkiem ar īpašām vajadzībām būs Ādažu centrā, vai nē. Liela daļa jau sākumā apzinājās, ka tas būtu liels atbalsts ģimenēm, kurās šie cilvēki dzīvo, ja Dienas centrs būtu tieši šeit, viņi būtu pamanīti, viņu vajadzības tiktu sadzirdētas. Tas arī mums, pārējiem, māca pieņemt šo situāciju – mēs ne visi esam vienādi, kādam dzīvē nav paveicies tik ļoti, bet ikviens ir pelnījis atbalstu.
Mēs jau tāpat ikdienā visi esam kopā – satiekamies uz ielas, veikalā un citviet.
I. Roze: Protams. Tika, ja cilvēks arī īpašām vajadzībām ir viens, viņu nepamana, bet, sanākot kopā, viņi ir vairāk ievērojami. Patīkami, ka neesam saņēmuši nevienu sūdzību, bet tikai labus vārdus, par to, ka esam sakopuši vidi un sakārtojuši vēl vienu teritoriju Ādažos. Agrāk te bija pļava, aizaudzis krūmājs – vieta, kur cilvēki veda pastaigās suņus, vai taisnākais ceļš uz autobusa pieturu. Tagad te ir skaista ēka, vieta, kuru cenšamies kopt un lolot. Esam izveidojuši permakultūras dārzu, kas bija Ivetas sapnis, drīz taps stikla siltumnīca, kur varēs audzēt tomātus un gurķus. Centīsimies šo ēku uzturēt ne tikai vizuāli pievilcīgu, bet arī atvērtu pārējai sabiedrībai. Šeit mācīties nāk ne tikai sociālie darbinieki – ar jauniešu lietu speciālistiem esam sarunājuši, ka rudenī uz lekcijām nāks jaunieši ar atkarības problēmām. Mēs neesam noslēgta iestāde, esam draudzīgi un atvērti sadarbībai.
Pirms Dienas centra atvēršanas cilvēkiem bija iespēja saņemt šādus pakalpojumus?
I. Roze: Nē, cilvēki dzīvoja ģimenēs un pakalpojumu nesaņēma. Vienīgi divreiz nedēļā bija iespēja nākt uz nodarbībām Sociālajā dienestā. Ir viens puisis, kurš pats spēj aizbraukt uz Rīgu, un līdz šim viņš pakalpojumu arī saņēma Rīgā. Tāda iespēja patiešām bija, taču visām ģimenēm tas nav tik vienkārši – aizvest un atvest cilvēku uz Rīgu un atpakaļ. Mūsu gadījumā cilvēki no ģimenēm ir nonākuši šeit. Ir atslogota ģimene, kas var iet, strādāt, darīt savas lietas, kamēr cilvēks šeit ir pieskatīts visu darba dienu.
Darbs, kas sniedz gandarījumu
Vai var teikt, ka cilvēkiem, kuri strādā sociālo pakalpojumu jomā, darbs ir aicinājums vairāk nekā citiem?
I. Roze: Protams, bez cilvēkmīlestības nevar šo darbu strādāt, jābūt empātiskiem, bet, protams, jebkuram cilvēkam gribas arī ēst (smejas).
Bet līdz ar to šajā profesijā ir arī augstāks izdegšanas risks.
I. Roze: Ir, bet mēs esam arī speciāli apmācīti, citādi mēs izdegtu jau pirmajā darba gadā un būtu spiesti to pamest. Šis darbs ir
grūts, bet dod gandarījuma sajūtu, kad redzi, ka klienti atgriežas ar prieku.
Iveta Mežīte: Jā, kad piebraucu no rīta ar mašīnu un redzu, ka pa Attekas ielu kāds klients ātri skrien līdzi, lai tikai palīdzētu pareizi noparkoties stāvvietā (smejas). Varbūt kādam tas šķiet dīvaini, bet es redzu, ka klients mani gaida. Tie ir ikdienas prieciņi.
Tas, ka jūs ļoti gaida, ir viena no pozitīvajām iezīmēm profesijā. Kas vēl jums sniedz gandarījumu darbā?
I. Roze: Man ir ļoti liels gandarījums par Dienas centru, jo par to sapņojām gandrīz 20 gadus, skatoties, kādi centri ir ārzemēs vai Latvijas lielākajās pilsētās. Prieks, ka tagad mūsu klienti var saturīgi pavadīt laiku draugu lokā, viņi ir piederīgi kādai savai atbalsta sistēmai, nevis, vientuļi skumstot, sēž savā dzīvoklī. Tā ir pilnīgi cita dzīve, kas viņiem šeit pavērusies.
I. Mežīte: Katru rītu mūsu klienti uz Dienas centru nāk ar prieku. Vienmēr sveicinās. Kopā mēs svinam svētkus, kas rada prieku un emocijas. Mūsu klienti stāsta un rada ļoti interesantas lietas. Piemēram, Oksana ļoti neatlaidīgi iet uz mērķi, veidojot gleznu no izšuvuma. Viņai neviens to nespiež, viņa to pati grib un dara. Kad tas būs pabeigts, liksim pie sienas.
I. Roze: Katrs mūsu centra klients ir personība. Mums ir puisis – hakeris. Savas veselības dēļ viņš ir pie mums, taču ir gana augsta līmeņa hakeris (smaida). Mums ir puisis, kas ar datoru strādā ar degunu, taču viņš noskatās visas jaunākās filmas, atrod visu nepieciešamo informāciju. Oksana šuj. Katru dienu kāds no klientiem launagā sastāda ēdienkarti, kopā ar darbinieku dodas uz veikalu, nopērk visu nepieciešamo. Jūs jau redzējāt puisi priekšautā, kurš gatavoja ēst. Šī ir viņa diena – viņš gatavo maltīti, ir dežurants. No sagādātajiem produktiem viņš gatavos to, ar ko grib pacienāt visus pārējos.
I. Mežīte: Pēc grafika katru dienu kāds ir dežurants. Viņu uzdevums ir laicīgi saplānot, kas tiks ēsts launagā. Kopā ar sociālo darbinieku, aprūpētāju viņi dodas uz tuvējo veikalu, paši sarēķina, cik tas maksās, nepārsniedzot limitu, kas paredzēts vienai ēdienreizei. Sākumā gājām ar šiku, tagad pielāgojamies [situācijai], mēģinām ekonomēt. Stāstām par rēķiniem, naudu, skaidrojam. Tās ir lietas un iemaņas, kas ikdienā viņiem ir nepieciešamas. Dažiem ir iespēja dzīvot grupu dzīvoklī [citā pašvaldībā].
Ādažos tādu dzīvokļu gan šobrīd nav, taču Ogrē top grupu dzīvokļi. Arī tur bija līdzīga pretestība pret šo ieceri, līdzīgi kā mums ar Dienas centru.
I. Roze: Cilvēki negrib redzēt atšķirīgo sev apkārt. Viņiem šķiet, ka viņi neērti jutīsies, varbūt bērni kaut ko jautās. Arī mūsu novada cilvēki teica, ka vajag šādu vietu, bet tikai tālāk no centra – lai viņiem viss ir labi, bet man tas nav jāredz.
I. Mežīte: Tā ir visā Latvijā. Pret jebkuru citādo, kas nav vispārpieņemts sabiedrībā, ir pretreakcija. Bet, kad cilvēkiem par Dienas centru sāka skaidrot, runāt, izdiskutēt šos jautājumus, viedoklis mainījās.
I. Roze: Tikai par pašvaldības līdzekļiem mēs ar tik mazu klientu skaitu nekad pie tādas ēkas nebūtu tikuši, tāpēc labi, ka bija iespēja saņemt Eiropas līdzfinansējumu. Mums tā ir unikāla iespēja! Tuvējos novados vai pagastos šādu centru nav. Ja mēs būtu nobijušies no sākotnējās sabiedrības pretestības, tad šādu pakalpojumu Ādažos attīstīt nevarētu.
I. Mežīte: Deinstitucionalizācijas projekts pavēra iespēju radīt šādu vidi – pielāgot telpas vai būvēt jaunu ēku. Lūk, tagad mums ir jauna un skaista māja. Pašvaldība ļoti nākusi pretī dažādos labiekārtošanas darbos. Jūs paši redzat rezultātu. Jūs jau pieminējāt meiteni, kura izšuj,
puisi hakeri.
Vai var uzskatīt, ka cilvēki ar funkcionāliem vai garīga rakstura traucējumiem kaut kādās jomās ir talantīgāki?
I. Roze: Savā ziņā, jā. Domāju, ka katram no klientiem mēs varētu atrast kaut ko tādu, kas raksturo tieši viņu un ir pozitīvs.
I. Mežīte: Jāņem vērā, ka ir cilvēki, kuri ir ar iedzimtiem garīga vai funkcionāla rakstura traucējumiem, bet ir arī tādi, kuri dzīves laikā ieguvuši kādu saslimšanu un tāpēc ir ierobežoti savās spējās. Pirms tam cilvēks ir ieguvis labu izglītību, strādājis IT jomā, kaut kādu apstākļu sakritības un veselības problēmu dēļ šobrīd viņš ir mūsu klients. Prasmes jau viņš nav zaudējis.
Veiksmīgi iekļāvušies vidē un sabiedrībā
Kādi ir izplatītākie stereotipi, ar ko jūs sastopaties darbā?
I. Mežīte: Pirmais stereotips – viņi taču ir slimi cilvēki, tie ir psihiatrijas klienti. Tā nav. Šeit ir ļoti atvērta un vienlaikus arī ļoti ievainojama sabiedrība. Mūsu klienti ir ļoti jūtīgi pret visu. Šie cilvēki ļoti mūs gaida un priecājas satikt.
I. Roze: Vēl viens stereotips ir tāds, ka mūsu klienti dzīvo nelabvēlīgās ģimenēs, bet patiesībā katram ir normāla un spēcīga ģimene. Tā ir tikai sagadīšanās, ka ar cilvēku tā ir noticis. Katram ir savs stāsts un bēda.
Ko mēs kā sabiedrība varam darīt, lai palīdzētu šiem cilvēkiem iekļauties starp mums? Diskusijas, kas savulaik bija par Dienas centru, palīdzēja veidot izpratni.
I. Mežīte: Zinu, kādi šķēpi un šķēršļi tika lauzti, kad Dienas centru pieteica kā projektu, visu, kas notika sabiedriskajā apspriešanā. Domāju, ka Ādažos tas radīja ļoti labu praksi un cilvēkiem arī viedoklis mainījās. Kopš brīža, kad viss šeit aktīvi jau notika, ne reizi neesmu saskārusies ar to atšķirīgo viedokli. Man bija bažas, kā būs, kad ar 1. jūliju sāks nākt apmeklētāji, bet mēs visnotaļ pozitīvi iekļāvāmies sabiedrībā un vidē. Manuprāt, šeit palīdzēja arī ārējās aktivitātes, teritorijas sakopšana un iekārtošana. Iedzīvotāji redzēja, ka tie nav nekādi psihiatrijas klīnikas pacienti, kas nekontrolēti skraida apkārt. Mūsu aktivitātes ir visā pilsētā. Piemēram, ejam ēst uz kafejnīcu. Mums ir sporta dienas, tepat, netālu, ir pumpu trase, kur laiku pavada bērni un jaunieši. Patiesībā tas [atšķirīgais] jau ir pieaugušo viedoklis, jaunieši vispār tam nepievērš uzmanību, ka šeit ir kaut kas atšķirīgs. Iespējams, ir iesīkstējis viedoklis, ka šie cilvēki ir bīstami. Protams, ir dažādas situācijas, bet Dienas centrs neuzņem cilvēkus, kas varētu radīt kaut kādu agresiju vai apdraudējumu. Šeit ir cita veida pakalpojumi.
I. Roze: Mēs jau nesēžam tikai telpās, ejam ciemos uz domi, kultūras centru, Līgo laukumu, “Dzīvo sapņu dārzu”.
I. Mežīte: Mēs esam visur. Ja mēs ejam grupā, teiksim seši vai astoņi cilvēki, tad varbūt kāds atskatās, bet ar negatīvu attieksmi mēs Ādažos neesam saskārušies.
I. Roze: Ir viens pozitīvas sadarbības piemērs ar skolu. Kad viņi jautāja, kā var jaunajam centram palīdzēt, mēs teicām, ka noderētu lego klucīši, kas bērniem palikuši, bet vairs netiek izmantoti vai neiederas komplektā. Viņi saziedoja kādus četrus, piecus maisus.
I. Mežīte: Bija pat tā, ka tie, kam lego klucīšus nebija iespēja noziedot, speciāli pirka jaunus komplektus, lai tikai varētu dot savu pienesumu.
Būtībā šis ir pozitīvais piemērs, kā sabiedrība iesaistās un palīdz Dienas centram un tā klientiem.
I. Roze: Jā, esam saņēmuši sirsnību un pretimnākšanu gan no skolas, gan ģimenēm. Labprāt tādu pašu sadarbību veidotu kādā Ziemassvētku akcijā.
I. Mežīte: Varbūt kāds uzņēmējs redz iespēju uzaicināt mūs uz savu ražotni, lai paplašinātu mūsu klientu redzesloku. Lai klienti redzētu, kā ražo cepumus vai čipsus.
I. Roze: Tas būtu vesels notikums viņu dzīvē! Protams, arī dāvanas ir vajadzīgas [Ziemassvētkos], bet jo īpaši bagātina jaunas iespējas un emocijas.
Ar Ivetu Mežīti un Ievu Rozi sarunājās Jānis Pārums