Šogad Ādažu novada augstāko apbalvojumu "Goda novadnieks" saņēma ilggadējā Sociālā dienesta ilggadējā vadītāja Ieva Roze, kuru kolēģi raksturo kā sirds cilvēku, kura dzīves aicinājums ir palīdzēt, iedrošināt un būt blakus tiem, kam visvairāk vajag atbalstu. Sociālajā dienestā Ieva nostrādāja vairāk nekā 30 gadu, bet šovasar nolēma atgriezties deputātes amatā. Savulaik notikumi pašas dzīvē lika izdarīt izvēli par labu sociālajam darbam, taču viņa atzīst, ka šī profesija viņu patiešām aizrauj.
Bērnībā gandrīz ikvienam no mums ir kāda sapņu profesija. Par ko jūs gribējāt kļūt bērnībā?
Visu bērnību es sapņoju, ka būšu mediķis, jo esmu dzimusi mediķu ģimenē. Mani vecāki bija stomatologi, viņu draugi – ķirurgi un citu medicīnas jomu pārstāvji, tāpēc ikdienā man apkārt bija daudz medicīnas. Vasarās jau no piektās klases strādāju slimnīcā – karjeru sāku kā apkopēja, vēlāk sterilizācijas nodaļā, bet vidusskolas periodu biju sanitāre uzņemšanas nodaļā Rīgas Sarkanā Krusta slimnīcā. Tā bija vērtīga pieredze, lai saprastu, ka man šī profesija tiešām interesē. Tomēr dzīve mani vairākkārt nolikusi dažādu izvēļu priekšā. Man šķiet, ka manu dzīvi vada liktenis, parādot to taciņu pa kuru būtu jāiet.
Ja darba gaitas uzsākāt Rīgā, tad galvaspilsēta ir arī jūsu dzimtā vieta?
Jā, mēs abi ar vīru esam rīdzinieki, kuri Ādažos ienāca pirms 43 gadiem, taču mana saikne ar Ādažu novadu ir daudz ilgāka. Manai ģimenei bija vasaras māja Gaujas ciemā Carnikavas pagastā, tāpēc vasarās vairāk dzīvojām pa turieni. Mamma bija kolhoza stomatologs Ādažu poliklīnikā. Kad uzcēla bērnudārzu "Strautiņš", tad strādāja arī tur, jo tie bija laiki, kad bērniem zobus laboja ekskluzīvi uz vietas bērnudārzā. Kad cēla "Strautiņu", kas tobrīd bija bērnudārzs ar ļoti labiekārtotu vidi bērniem un ziemas dārzu, mamma teica: "Tu bērnus mīli, profesija ir līdzīga mediķa arodam, varbūt vēlies nākt strādāt uz jauno bērnudārzu?" Apdomāju un izlēmu, ka tas varētu būt mans ceļš. Izmācījos par pirmsskolas pedagogu, izturēju konkursu un "Strautiņā" nostrādāju 10 gadus.
Apprecējās netālu no Ķīnas robežas
Kā jūs iepazināties ar vīru?
Mēs bijām klasesbiedri. Iepazinos ar viņu 9. klasē, kad divas paralēlklases apvienoja vienā. Tad arī sākās kaut kādas simpātijas. Beidzot skolu, vīrs aizgāja armijā. Viņš teica, lai gaidu viņu, bet beigās apprecējāmies jau armijas laikā (smejas). Vīrs dienēja tālu - pie Ķīnas robežas – Ebreju autonomajā apgabalā. Viņam pienācās atvaļinājums, un tad Latvijā bijām plānojuši apprecēties. Pēc tam, kad kāds no biedriem kopā ar visu munīciju izbēga no armijas daļas, vairs nevienu atvaļinājumā nelaida. Nācās man kopā ar vīratēvu braukt uz kāzām.
Kas jūs piesaistīja topošajā vīrā?
Pēc skolas mēs uz mājām gājām uz vienu pusi. Dzīvoju starp Grīziņkalnu un Daugavas stadionu. Vīrs savukārt ir no "Vārnu ielas republikas", viņa vecvectēvs pat ir pieminēts grāmatā kā skopais Roze, kurš dalīja bērniem konfektes. Domāju, ka mūs pakāpeniski satuvināja kopīgais ceļš uz mājām un kopīgie kino apmeklējumi. Un arī viņa īpašības - mans vīrs ir atbildīgs, strādīgs, kārtīgs, sirsnīgs un gādīgs.
Uz sociālo darbu aizvirza dēla piedzimšana
Kāpēc vēlāk, jau pēc "Strautiņa" perioda, izlēmāt kļūt par sociālo darbinieci?
Jau minēju, ka liktenis lemj manu dzīvi. 20 gadu vecumā man piedzima pirmais bērns – dēls ar ļoti smagu invaliditāti. Tā bija dzemdību trauma, turklāt slimnīcā viņš inficējās ar stafilokoku, kas gada vecumā rezultējās ar diagnozi – bērnu cerebrālā trieka. Šobrīd viņam jau ir 40 gadu, dēls sāka staigāt tikai deviņu gadu vecumā, taču ir kustību traucējumi, viņš nerunā un ir aprūpējams. Dzīve ir pakārtota dēlam. Tāpēc arī izvēlējos sociālo darbu, lai gan pirms tam par to neko nezināju. Taču varu atzīt, ka mani šī profesija tiešām aizrāva. Toreiz es meklēju iespējas, kā palīdzēt savam bērnam un kļuvu par vienu no biedrības "Rūpju bērns" dibinātājām. Vēlāk biedrība izauga par nozīmīgu sistēmu, kas veidoja sociālā darba pamatus Latvijā. Vairākas mammas atvēra dienas centrus bērniem ar īpašām vajadzībām, savukārt mani pamanīja tā laika domes priekšsēdētājs Normunds Breidaks, jo es biju nodibinājusi atbalsta grupu īpašo bērnu vecākiem gan Ādažos, gan Carnikavā. Mūs ar humāno palīdzību ļoti atbalstīja Latvijas Bērnu Fonds, "Kellogg's" – gan ar pārslām, gan drēbēm no Amerikas. Tas bija mans pirmais darbs sociālajā jomā. 1994. gada pavasarī Normunds Breidaks mani uzaicināja gan startēt vēlēšanās, gan veidot Sociālo dienestu. Latvijā dienesti tajā laikā vēl tikai veidojās, un, ja bija vairāk par 3000 iedzīvotāju, pašvaldībai tas bija jāveido.
Un tad Jūs ievēlēja domē?
Jā, biju deputāte piecus sasaukumus pēc kārtas, turklāt pirmos trīs sasaukumus – vienīgā sieviete. Pirmos gadus darbs bija tikai saimniecisks, politikas bija ļoti maz. Visiem bija doma, ko Ādažos labāk celt, attīstīt, kādā virzienā doties. Paralēli veidoju sociālo dienestu, mums jau nekā nebija – ne programmu, ne datoru. Pirmos mēnešus strādāju ar rakstāmmašīnu.
Kā noritēja darbs, ņemot vērā, ka viss bija jāsāk praktiski no nulles?
Palēnām veidojām visas datu bāzes. Pirmajos mēnešos man iedeva grāmatvedi no pašvaldības, kas palīdzēja iepazīt cilvēkus un veidot kaut kādu uzskaiti. Pēc tam es paliku viena uz septiņiem gadiem – biju pati sev priekšniece, pati sev uzdevu uzdevumus un pati arī izpildīju. Sākumā [Sociālajam dienestam] noteikti nebija tāds atbalsts, kāds tas ir šobrīd. Nebiju arī apbedīšanas dienesta. Ja kaut kas notika, to vajadzēja risināt Sociālajam dienestam. Ja mūžībā devās cilvēks, kuram nebija tuvinieku, apbedīšanas jautājumus risinājuma pašvaldība kopā ar komunālservisu un policiju. Kad Ādažos nodibināja glābšanas dienestu, viņi bija ļoti liels atbalsts, piemēram, gadījumos, kad smagākus klientus vajadzēja aiznest līdz ātrajai palīdzībai vai kaut kur netikām iekšā. Reiz, kad gāju apsekot kādu dzīvesvietu, man pretī bija septiņi ne īsti paēduši suņi (smaida).
Šādu gadījumu 30 gados droši vien bijis daudz.
Visādi ir bijis, taču vienmēr man ir gadījušies ļoti atsaucīgi kolēģi, līdz ar to neviena situācija nav palikusi neatrisināta. Sociālajā dienestā katra diena ir pārsteidzoša, jo nav divu vienādu gadījumu. Reiz kādam klientam nomira sieva un kolēģi devās apsekot dzīvokli. Ierodoties pie viņa, darbiniekiem šķita, ka stendere kustās. Un tiešām kustās! Tur ir tik daudz tarakānu, kas skrien apkārt stenderei.
Minējāt, ka sākumā strādājāt viena. Kad sapratāt, ka bez kolēģiem neiztikt?
Kad biju izmācījusies Sociālā darba un sociālās pedagoģijas augstskolā "Attīstība", sapratu, ka viena ar milzīgo apjomu netieku galā. Iedzīvotāju skaits pieauga, problēmu bija daudz un dažādas. Palēnām pa vienam man pievienojās pārējie kolēģi. Šobrīd dienestā strādā 30 cilvēki. Jāatzīst, ka mūsu novads ir salīdzinoši labvēlīgs – mums nav daudz trūcīgu un nelabvēlīgu ģimeņu, toties mums ir samērā liels senioru skaits, kuriem vajadzīga aprūpe, kā arī mums ir daudz pārtikušas ģimenes, kuras šķiras, psiholoģiski iesaistot šķiršanās procesā bērnus, tādēļ sociālā darba nodaļai netrūkst izaicinājumu un ir daudz rūpju.
Latvijas sociālajos dienestos pārsvarā strādā tikai sievietes. Kāpēc? Viņas ir empātiskākas vai tomēr šeit ir arī citi faktori?
Mūsu novadā šajā profesijā strādā tikai sievietes, lai gan vienubrīd uz gadu mums bija pievienojies arī puisis. Laikam jau sievietes pēc dabas ir empātiskākas un iejūtīgākas. Sociālais darbs ir sirds profesija. Ir jājūt ar sirdi. Neskatoties uz to, ka profesijā pārsvarā ir sievietes, es zinu arī labus sociālos darbiniekus – vīriešus.
Dzimtā – spēcīgas sievietes
Jau pati minējāt, ka sociālais darbs nav viegls, bieži tiek runāts arī par izdegšanu. Pati esat ar to saskārusies?
Ja man arī tādi brīži ir bijuši, tad tie parasti ilguši vienu līdz divas dienas. Pēc horoskopa esmu auns, tātad cīnītāja. Iespējams, ka kaut kas nāk arī no senču gēniem. Mans vectēvs piedalījās Latvijas brīvības cīņās pret Bermonta armiju, ir Lāčplēša kara ordeņa kavalieris. Zinu, ka bijis ievainots, tomēr fronti nav pametis. Cīnītājas un ar lielām darbaspējām mūsu dzimtā bijušas arī sievietes- vecmāmiņa, mamma.
Un izdegšana kolēģu vidū?
(Domā) Reizēm gadās, bet mēs cenšamies viena otru atbalstīt. Mūsu darbā jau nav tikai negatīvas emocijas, ir arī gandarījuma brīži, kad izdodas klientiem palīdzēt. Neatņemama sastāvdaļa bija arī humors un jociņi, kas visu laiku sprēgāja, lai noņemtu šo spriedzi.
Kas bijuši lielākie izaicinājumi, kamēr vadījāt Sociālo dienestu?
Pats sākums – izveidot datubāzes, saistošos noteikumus – lai visi novada iedzīvotāji, kam tas ir nepieciešams, saņemtu vienādu palīdzību un pakalpojumus. Kad apvienojās Ādaži ar Carnikavu, izaicinājums bija salāgot, lai abu novadu iedzīvotāji saņemtu vienādu palīdzību. Vislielākais izaicinājums, cīņa un uzvara bija, kad Latvijā parādījās iespēja veidot pakalpojumus personām ar garīga rakstura traucējumiem un bērniem ar invaliditāti, jo bija ļoti liela pretestība, ka mēs šo pakalpojumu [dienas centru "Ūdensroze"] vēlamies veidot Ādažu centrā. Paldies, ka tā laika pašvaldības vadība nenobijās un pastāvēja uz to, ka mums tas ir vajadzīgs. Tagad esam laimīgi, ka ģimenes var šo pakalpojumu izmantot, tai skaitā specializētās darbnīcās Carnikavā. Šie cilvēki ir sabiedrībā, viņi ir pieņemti un atbalstīti. Pa šiem trim gadiem dienas centrs ieguvis daudz draugu – uzņēmēji, privātpersonas, florbola komanda, Valdorfa skola, Ādažu sākumskola un daudzi citi. Ir tikai pozitīvas emocijas. Arī "Ūdensrozes" apmeklētāji regulāri dodas ciemos un ekskursijās.
Mūža darbs ir novērtēts
Par ko jums vēl ir gandarījums?
Ļoti novērtēju, ka pašvaldība 2023. gadā mani par nozīmīgu ieguldījumu sabiedrības labā izvirzīja balvai "Sieviete - līdere" par atbalstu personām ar invaliditāti un viņu ģimenēm, par sociālās atstumtības mazināšanu un ieguldījumu dienas centra "Ūdensroze" izveidošanā. Tas ir augsts darba novērtējums. Sievietes Latvijā var izdarīt ļoti daudz. Esam līdztiesīgas un pamanītas.
Šogad Jūs saņēmāt arī pašvaldības augstāko apbalvojumu. Vai tas jūs pārsteidza?
Tas bija pārsteigums un vienlaikus arī gandarījums, ka mūsu sociālais darbs ir pamanīts. Jā, es biju tam priekšgalā, biju virzītājspēks, bet domāju, ka tā ir balva visam Sociālajam dienestam par milzīgo darbu, kas izdarīts šajos gados. Ļoti priecājos, ka mans mūža darbs ir novērtēts. Paldies maniem kolēģiem, ar kuriem kopā šo darbu veicām. Visu mana darba dzīvi man bijuši atbalstoši kolēģi, un vienmēr esmu sadzirdēta arī domē. Dēla slimība mani novirzīja no kursa un medicīnas vietā es izvēlējos sociālo jomu, taču darbā esmu saņēmusi ļoti lielu gandarījumu. Es noteikti nebūtu izdarījusi savā dzīvē tik daudz, ja man nebūtu šī likteņa – būt par īpašā bērna mammu. Tas mani darīja stiprāku, neatlaidīgāku un mērķtiecīgāku.
Šogad pēc vairāk nekā 30 darba gadiem Jūs Sociālā dienesta vadītājas amatu atstājāt, lai pēc pauzes atkal kļūtu par deputāti. Nebija žēl?
Tas bija negaidīti. Iepriekšējās divas reizes es arī startēju vēlēšanās, tiku ievēlēta, bet izvērtējot , secināju, ka dienesta vadītājas amatā varu Ādažiem dot vairāk, tāpēc mandātu noliku. Šoreiz mani atkal ievēlēja, turklāt no 11. numura pakāpos uz sesto pozīciju, tāpēc novērtējot iedzīvotāju uzticību, nolēmu izaicinājumu pieņemt. Man ir sajūta, ka dienestā ir daudz kas sakārtots un izdarīts, ielikti spēcīgi pamati, tāpēc varu to atstāt labās rokās, jo dienestā ir patiešām profesionāli darbinieki. Redzēju, ka arī bez manis viņi spēs turpināt manis iesāktās lietas un darīt to tikpat labi. Protams, emocionāli nebija viegli atstāt amatu, jo piesaiste pie Sociālā dienesta mani droši vien turēs vēl ilgi, taču tagad varu par sociālo jomu rūpēties kā deputāte.
Cieša saikne ar ģimeni
Pieminējāt dēlu, taču jums ir arī meita.
Jā, meita Signija, kura ar ģimeni – vīru un divām meitiņām - dzīvo mūsu dzimtas mājās Gaujā. Ar meitas ģimeni uzturam ļoti ciešu kontaktu. Ļoti mīlu mazmeitiņas Petru un Grētu, ir tik brīnišķīgi vērot, kā viņas aug, sarunāties ar viņām un sajust to mīļumu, ko viņas dāvā. Signija strādā Ādažu Kultūras centrā, vīrs – Ādažu sākumskolā. Abi ir ļoti atbalstoši un daudz palīdzējuši arī darbā sociālajā dienestā – gan meita, gan vīrs ir gājuši par Ziemassvētku vecīšiem, kad tas bijis nepieciešams. Vīrs to dara joprojām (smejas). Mēs ģimenē visi esam Ādažu novada patrioti, mums vienmēr tas ir bijis nozīmīgi. Mēs ļoti mīlam šo vietu! Ādaži ir dzīvošanai vislabākā vieta- sakārtota vide, laba infrastruktūra, apkārt sirsnīgi cilvēki. Mums ir jūra, meži, ezeri, brīnišķīgi saulrieti un visskaistākie mākoņi.
Jūs ar vīru esat kopā jau vairāk kā 40 gadus. Kāzu jubilejas joprojām atzīmējat?
Jā, katru gadu atceramies, nosvinam un katru gadu nolemjam: "Vēl vienu gadu kopā dzīvosim". Nav liels ilgtermiņa plāns, bet katru gadu vienojamies, ka vēl uz gadu sadarbību pagarināsim (smejas).
Kā jūs atpūšaties?
Kad aizgāju no Sociālā dienesta, domāju, ka dienas kļūs mierīgākas, bet izrādās, ka deputāta darbs ir gana spraigs. Brīvā laika nav nemaz tik daudz, bet man ļoti patīk lasīt grāmatas, žurnālus. Kopš ievēlēšanas esmu izlasījusi tikai divas grāmatas (smejas). Vairāk sanāk lasīt lēmumprojektus, jo man patīk iedziļināties, lai saprastu tās tēmas, kuras man ir svešākas. Kas attiecas uz atpūtu, tad man patīk uzņemt ciemiņus, cept kūkas, lutināt ģimeni. Ļoti priecē tas laiks, ko varu pavadīt ar meitu, znotu un mazmeitiņām. Ņemot vērā, ka paši savulaik dzīvojām Gaujā, tad nedaudz pietrūkst dārzs, tāpēc nelielu dārzu esmu izveidojusi uz dzīvokļa terases, tas priecē no agra pavasara līdz vēlam rudenim un ir neliela atslodze pēc darba dienām, kur padzert tēju vai nedaudz padarboties. Lai atpūstos no ikdienas, vasarās cenšamies uz ilgāku laiku noīrēt namiņu Tūjā – tas ir brīnišķīgs laiks ar kopīgām brokastīm, pastaigām, peldēm jūrā un vēliem saulrietiem pie jūras, tā ir mūsu Miera osta. Visus svētkus svinam kopā, Ziemassvētkos, kas ir mani mīļākie svētki, mums vienmēr nāk ciemos īstais Ziemassvētku vecītis.
Un kādas grāmatas lasāt?
No darba vislabāk atpūšos, lasot kriminālromānus, jo tad ir jāpieslēdzas sižetam, un paralēlās domas atslēdzas. Man mīļa rakstniece ir Daniela Stīla, lasu arī mūsu pašu rakstnieces Ingūnas Baueres grāmatas. Daudzas no grāmatām man iesaka meita. Ja no sociālās jomas, tad visspilgtāk palikušas atmiņā grāmatas "Istaba" par sievieti, kura ilgus gadus tika turēta gūstā, un "Tūkstoš sauļu mirdzums" par sieviešu likteni Afganistānā.