Metālmākslinieks Helmuts Āķis: “Carnikavas pulkstenis ir mīlestības darbs”
Carnikavā dzīvojošais metāla apstrādes mākslinieks Helmuts Āķis mūsu novadā ir labi zināms – viņš veidojis gan pirms 15 gadiem atklāto saules pulksteni Carnikavas skvērā, gan šoruden uzstādīto pulksteni Rīgas un Atpūtas ielas stūrī, par ko saņemtas ļoti pozitīvas iedzīvotāju atsauksmes.
Gada priekšpēdējā mēnesī iedzīvotāju, draugu un radu labos vārdus cienījamais metālmākslinieks saņems vēl vairāk, jo 28. novembrī atzīmē 77 gadu jubileju. Intervijā “Ādažu Vēstīm” Helmuts Āķis stāsta par darba un dzīves gaitām.
Kad jums radās interese par metāla dizainu?
Tie bija sešdesmitie gadi. Esmu smiltenietis, bet vienā brīdī pārcēlos uz Cēsīm, kur absolvēju Cēsu 4. arodskolu. Pēc arodskolas mani uzreiz 1964. gadā parāva armijā.
Kur jūs dienējāt?
Maskavā, sporta rotā. Tur es pavadīju trīs gadus. Diezgan nopietni nodarbojos ar slēpošanu un riteņbraukšanu. Esmu startējis daudzos “Vienības velobraucienos”. Pēc armijas pabeidzu Lietišķās mākslas vidusskolu, ieprecējos Rīgā un sākās manas profesionālās gaitas. Šķiet, ka tas bija 1967. – 1968.gads.
Pēc vidusskolas uzreiz sākāt strādāt?
Jā, Lietišķās mākslas vidusskolā par pasniedzēju strādāja Arnolds Naika, kurš ir Brīvības pieminekļa zvaigžņu autors. Vēlāk ar viņu sadarbojos. Kļuvu par lietišķās mākslas meistaru, un sākās radošie darbi. Taisīju kafejnīcu interjerus, gaismekļus, lielākoties noformēšanas darbus. Mākslas akadēmijas Rūpnieciskās mākslas nodaļā ar Juri Gagaini izveidojām Metālapstrādes katedru, kur darbojāmies kā pasniedzēji. Visi kādreizējie studenti, kas tagad tur ir palikuši kā docenti, ir mani audzēkņi.
Pirmā BMX riteņa un skrejriteņa autors
Starp jūsu nozīmīgākajiem darbiem ir pirmā BMX velosipēda izgatavošana.
Tagad tas ritenis ir sporta muzejā. Mani bērni (Helmutam ir divi dēli, kuri dzimuši 1975. un 1977. gadā – aut.) nodarbojās ar sportu, izgatavoju riteni savam puikam. 1988. gadā ar vecākiem dibinājām BMX federāciju. Paralēli astoņdesmito gadu beigās tika dibināts arī Rīgas motormuzejs. Nodarbojos arī ar automobiļu restaurāciju. Esmu uztaisījis ne tikai pirmo BMX velosipēdu, bet arī pirmo skrejriteni Latvijā.
Skrejriteni “Latvis”?
Jā, bet šie skrejriteņi tika uztaisīti ļoti maz. Vēl 1989.gadā skrejriteni aizsūtīja uz tautsaimniecības sasniegumu izstādi, bet vēlāk negribēja atdot, bija liela jezga, kamēr dabūjām atpakaļ.
Jūs jau pieminējāt aizraušanos ar riteņbraukšanu. Savulaik jūs arī uz darbu Rīgā devāties ar riteni.
(smejas) Tad vēl nebija tik daudz mašīnu. Tagad jau vairs nav kur palikt, sanāk riskanta braukšana virzienā uz Mīlgrāvi.
Kurā brīdī jūs pārcēlāties uz Carnikavu?
Ap 1994. – 1995. gadu, drīz jau būs 30 gadi. Nedaudz vēlāk es apprecējos otrreiz (Helmuta pirmā sieva negaidīti devās mūžībā – aut.), var teikt, ka ieprecējos Carnikavā. Otro sievu pazīstu jau no bērna kājas. Kad satikāmies, mums jau katram bija pieauguši bērni.
Ordeņus izgatavo lietuvieši, labo – latvieši
Kā jūsu radošā darbība izvērtās pēc pārcelšanās?
Ap to laiku Jānis Mikāns dibināja uzņēmumu SIA “Kalvis”, kur sākām izgatavot dažādus apbalvojumus – Triju Zvaigžņu ordeņus, medaļas, armijas apbalvojumus, kā arī dažādas balvas. Tur ar pārtraukumiem nostrādāju daudzus gadus. Divtūkstošajos gados konkursa kārtībā apbalvojumu izgatavošanu uzticēja Lietuvas monētu namam, kas nesen bija nodibināts. Ja mēs visu izgatavojām ar rokām, tad lietuvieši ar iekārtām, kas, protams, izmaksā krietni lētāk.
Vai arī šobrīd lietuvieši izgatavo mūsu ordeņus?
Jā, viņiem ir visas nepieciešamās un jaunākās iekārtas, lai to darītu. Mēs jau arī kaut ko darām – reizēm nes pie mums tos apbalvojumus remontēt.
Cik vispār palikuši tie, kas metāla izstrādājumus taisa ar rokām?
(aizdomājas) No cilvēkiem, kas kādreiz taisīja ordeņus, es zinu laikam kādus divus cilvēkus. Ļoti maz palikuši. Akadēmijas Dizaina katedrai nesen bija 60 gadu jubileja. Tad noskaidroju, ka 80% no apmācāmajiem šobrīd ir meitenes. Tas ir traki, ka metāla nodaļā ir šāda proporcija. Tagad pārsvarā taisa kaut kādas rotas un rotiņas, bet lielāki kalumi praktiski aiziet pa pieskari. Tagad ar tiem metālistiem ir grūti.
Kur vēl var apgūt metāla mākslu?
Lietišķās mākslas vidusskolā, tehnikumos. Ir kur mācīties, bet tagad jau visi izgriež metālu ar lāzeriem, nevis veido ar rokām. Kāpēc kalties, ja uz 3D var ātrāk uztaisīt? Kvalitātes ziņā uzreiz var pateikt, kas ir kas. Paliekošu vērtību paliek arvien mazāk.
Vai jūsu dēli nav sekojuši jūsu pēdās?
Vecākais dēls ir mehāniķis un darbojas servisā Ulmaņa gatvē Rīgā. Mazais ir Anglijā ieprecējies, bet viņa sievai ir radi Lietuvā. Man šķiet, ka viņš jau taisās braukt mājās beidzot. Viņš tur dzīvo jau sen – kādus padsmit gadus. Mazmeita pabeigusi augstskolu Anglijā, tagad viņi paliek brīvāki.
Apgūst jaunas zināšanas
Visus darbus veicāt savā nelielajā darbnīcā?
Visādi bija. Lielo korpusu vedu uz Rīgu, kur kādreiz strādāju. Tur gan metināju un valcēju, gan visus locījumus veicu. Daļa darbu, protams, notika te, bet lielās detaļas taisīju Rīgā. Pakonsultējos arī ar Rīgas pašvaldības aģentūru “Rīgas gaisma”, jo pulkstenis ir ļoti jūtīgs pret grādiem – viņam nepieciešams 210 grādu virziens pret rietumiem. Man gan šķiet, ka labāka vieta tam varētu būt nevis apgaismes stabs, bet kāda stabilāka metāla konstrukcija.
Tātad jums savā darbā sanāk apgūt arī jaunas zināšanas.
Tā ir. Kad pirms 15 gadiem Carnikavā tika uzstādīts manis izgatavotais saules pulkstenis (tas bija pirmais objekts Carnikavā, kura drošību garantēja novērošanas kameras – aut.), tur vajadzēja zināt astronomiju (smejas).
Saules pulksteņus esat izgatavojis vairākkārt. Kur vēl bez Carnikavas tie atrodas?
Vēl viens saules pulkstenis ir Rīgā. Ludzā kaut ko mēģinājām arī taisīt, tas bija kopdarbs, kurā es biju daļēji iesaistīts un palīdzēju. Viens saules pulkstenis ir arī manā pagalmā, bet vēl vairāki ir izgatavoti privātpersonām. Piemēram, kādam cilvēkam izgatavoju saules pulksteni ar delfīnu rādītāja vietā.
Kur vēl bez Latvijas aizceļojuši jūsu darbi?
Savulaik, kad bija dzintara periods, tad daudzi aizceļoja uz Krieviju. Kaļiņingradā ir dzintara raktuves (Jantarnijas pilsētciems Kaļiņingradas apgabala galējos rietumos pie Baltijas jūras ir vienīgā vieta pasaulē, kur rūpnieciski iegūst dzintaru – aut.), savulaik tur apgrozījās biezie, kuri veda mums dzintaru un pasūtīja dažādus darbus, piemēram, kamīna pulksteņus. No dzintara radīta arī dāvana Raimondam Paulam viņa 70 gadu jubilejā – dzintara klavieres ar metāla kājiņām.
Kas ir vērienīgākais darbs, ko esat taisījuši?
Laikā, kad strādāju akadēmijā, uz Rīgas hidroelektrostacijas sienas tapa kalums – izlējums metālā.
Kas metālmeistara darbā ir vissvarīgākā īpašība?
Droši vien pacietība, iedziļināšanās un radošums. Arī pieredze ir nepieciešama. Pēdējos gados man divu vienādu vai līdzīgu darbu nav bijis. Piemēram, pulkstenis, kas tagad ir uzstādīts Carnikavas centrā – pirmoreiz ko tādu izgatavoju! Tas bija mīlestības darbs. Izgatavošana gan nebija vienkārša. Tad uznāca liels karstums, tad vēl kādi sarežģījumi, un ar pārtraukumiem pulksteņa izgatavošana prasīja kādus trīs, četrus mēnešus.
Daudz darbu izgatavots baznīcām
Ir kāds darbs, kas pašam ir īpaši tuvs?
Man īpaši ir visi baznīcas darbi – trauki, lustras, krusti, biķeri, svečturi. Smiltenes baznīcā strādāju veselu vasaru, tur bija lieli remontdarbi. Tur tika izgatavotas piecas lustras, trauki, veikti lieli darbi. Vēl deviņdesmitajos gados piedalījos vērienīgā restaurācijā Baltezera baznīcā – tur izgatavoti visi gaismekļi, altāra krusts, balkona režģi.
Jūs strādājāt arī Carnikavas baznīcā Siguļos, kas gandrīz jau bija atjaunota, tomēr 2017.gada decembrī nodega…
Jā, tur es izgatavoju krustu, svečturus. Krusts, kas ir no nerūsējošā tērauda, tagad ir muzejā (Carnikavas Novadpētniecības centrā – aut.), bet svečturi gan sadega. Viss, kas bija no bronzas, praktiski izkusa. Tas [ugunsgrēks] bija tāds blieziens pa smadzenēm, ka jēga nav.
Šobrīd arī izgatavojat kaut ko baznīcām?
Tagad ir mazāk darbu, bet šovasar Rīgas Svētā Jāņa baznīcai izgatavoju aptuveni 50 ventilācijas lūkas, kā arī traukus. Reizēm mēdzu baznīcām arī kaut ko izdāvināt, piemēram, kausus vai traukus.
Jūs ar sievu esat bijuši aktīvi Carnikavas kultūras nama “Ozolaine” senioru deju kolektīva “Tacis” dalībnieki. Vai joprojām dejojat?
Jā, bet tagad jau mazāk, aizejam vien pāris reizes. Cenšamies kustēties, bet sievai ir problēmas ar ceļgaliem, būs operācija.
Izgatavos eglīšu rotājumus
Kurā gada laikā parasti ir visvairāk darbu?
Svētku reizēs. Piemēram, Ziemassvētkos pasūta pakavus. Nav tā, ka vasarā būtu vairāk darbu. Vistrakāk ir tad, kad pēdējā brīdī [pirms svētkiem] izdomā, ka kaut ko vajag (smejas). Tad ir neliela nervozitāte, vai izdosies iekļauties termiņos.
Kādi jums šobrīd ir pasūtījumi?
Sadarbojos ar mākslas akadēmijas keramiķiem. Parasti uz Ziemassvētkiem un Jauno gadu taisām eglīšu rotājumus, un tur arī metāls kaut kur parādās. Uz valsts svētkiem parasti dažādi apbalvojumi vai kausi top, bet šogad šādu pasūtījumu nav.
Jūs minējāt, ka tagad akadēmijā mācās 80% meiteņu, kas lielākoties taisa rotas. Vai jūs arī izgatavojat rotas?
Jā, diezgan daudz rotu tiek izgatavots deju kolektīviem. Nesen rotas taisītas Suntažu deju kolektīvam. Ar mani ir sazinājies arī Rīgas latviešu biedrības sieviešu koris, kam tiek šūtas kleitas – viņas vēloties klāt pie kleitām kādu rotu. Sieviešu kolektīviem rotas izgatavot ir grūtāk, neatkarīgi vai tā ir vidējā paaudze vai seniores – katrai dāmai ķermeņa uzbūve ir savādāka, bet rotas tomēr vajag pielāgot katrai individuāli. Tāpat ar koriem – vienam tas riņķis der, citam vajag ķēdi un tamlīdzīgi.
Ar Helmutu Āķi sarunājās Jānis Pārums