Ērika un Māras stāsts sākās ar sapni – Māras mammas māsa, kas dzīvoja kaimiņos Ērikam, sapnī redzējusi, ka abi būs kopā. Viņa jaunos cilvēkus arī iepazīstinājusi. "Mūsdienu standartiem atbilstoši, tas bija aklais randiņš," abi joko, norādot, ka pirms tam ne reizi nebija redzējušies. Savstarpējā ķīmija nostrādāja – septembrī abi iepazinušies, bet aprīlī jau svinēja kāzas. Iepazīšanās gadadienu Jakubovsku pāris atzīmē joprojām. Pērn viņi atzīmēja 35 gadu kāzu jubileju jeb Koraļļu kāzas.
Kāzas notika 1990. gada 23. aprīlī Klintaines pagasta Stukmaņu muižā (toreiz Stučkas rajons, tagad – Aizkraukles novads). Ēriks atceras, ka tieši todien uzziedēja ievas, bet Māra piebalso, ka tā gada pavasaris bija neparasti silts – jau 8. martā abi lasījuši vizbulītes. Gaisā virmojušas arī brīvības vēsmas – pie muižas kāzu dienā jau plīvojis Latvijas sarkanbaltsarkanais karogs, lai gan deklarācija par Latvijas Republikas neatkarības atjaunošanu tika pieņemta nepilnas divas nedēļas vēlāk.
2002. gadā Ēriks un Māra pārcēlās no Jēkabpils uz Lielvārdi, kas lielā mērā bija dzīves izaicinājumu radīts pavērsiens. Savulaik Mārai piederējis veikals Jēkabpilī, kas, ienākot lielajām veikalu ķēdēm, bankrotējis, savukārt vīram radušās veselības problēmas, no tā brīža darba nācās aiziet, bet jaunu nav varējis atrast. Mārai piedāvāts darbs Kaibalā pie Lielvārdes, bet Ēriks vēlāk sācis strādāt Rīgā.
Ilgus gadus Ēriks un Māra lolojuši sapni par ģimenes māju. Šī iecere gan realizējās tikai 2020. gadā, kad laulātie atrada savām vēlmēm un vajadzībām piemērotu guļbūves ēku Vējupes krastā. Vēlējušies māju netālu no jūras, tāpēc izskatījuši teju visus piedāvājumus Saulkrastos, aplūkojuši mājas arī Garciemā, Āņos, Garupē, bet savu ideālo variantu tomēr atraduši Ādažos.
"Atbraucām vienreiz, otrreiz, mūs uzcienāja ar kafiju. Otrajā reizē šeit sajutos ļoti labi. Pēc tam aizbraucām uz kafejnīcu pie veikparka, pasēdējām uz laipiņas, un izlēmām – jāpērk," saka Māra.
Māras brīvā laika nodarbošanās ir grāmatu rakstīšana, kas aizsākusies laikā, kad pārcēlušies uz Lielvārdi. Māra atzīst: "Veikals Jēkabpilī bija mana sirdslieta. Kad pārcēlāmies uz Lielvārdi, strādāju lauksaimniecības preču veikalā, bet tās parasti pērk vasarā. Rudenī un ziemā tur bija garlaicīgi, bet darba laiks bija garš. Centos kaut kā laiku īsināt. Sākumā vienkārši gribēju uzrakstīt avīzei par to, kā tas ir, ja ar tukšām kabatām pilnīgi no nulles atver veikalu, kur visi neslēpti vai slēpti gaida kukuļus. Taču, sākot rakstīt, kādā brīdī sapratu, ka tas būs romāns nevis avīžraksts. Gribējās vienkārši "no sirds norakstīt" tos kreņķus ar veikalu."
Šobrīd Māra sarakstījusi 13 romānus, piecas bērnu grāmatas un biogrāfiju "Pauls Kvelde. Diriģents. Dārznieks." Daži no darbiem ir personiski – "Melnā Berta" ir biogrāfisks romāns par Māras vecmāmiņu, savukārt "Staņislavs" ir stāsts par Latgales poli, kas veidots pēc vīratēva dzīvesstāsta motīviem un pieturas punktiem.
Ēriks ir Māras grāmatu pirmais lasītājs. Viņš teic, ka cenšas būt iejūtīgs, bet Māra atjoko, ka vīra viedokli uzklausa, bet ne vienmēr ņem vērā.
Ne viss dzīvē gājis gludi, bet kā joko Koraļļu pāris, tad viņi aug un pilnveidojas caur savas pieredzes prizmu – tā tas bija gan ar veikalu, gan vēlāk ar mājas celšanu un grāmatām. "Vai nu uzzinām, kā vajag, vai uzzinām, kā nevajag," smej Ēriks. Māra piebilst: "Mūsu dzīve nav plakne, bet kalni un lejas".
Ēriks savulaik strādājis gan par pastnieku naktssargu, elektriķi, kaltes operatoru, gan darbojies "Augstsprieguma tīklos", vēlāk uzņēmumā, kas nodarbojas ar instrumentu, iekārtu un darba apģērbu tirdzniecību, līdz dabiski nonācis līdz sava bērnības sapņa piepildīšanai, kļūstot par autobusa šoferi.
Kad divi sveši cilvēki satiekas, viņiem, tāpat kā olīšiem jūrā, ir jāpieslīpējas.
"Nevienu darbu neesmu brāķējis. Savā sapņu profesijā nonācu pirms 10 gadiem – 51 gada vecumā. Man patīk braukt, patīk palīdzēt cilvēkiem, nogādājot viņus vajadzīgajā vietā. Sākumā strādāju Ogrē, bet tagad Rīgā," atklāj Ēriks. "Laukos ir varbūt 2-3 reisi dienā, turklāt braucu ar nelielu kavējumu, lai nav tā, ka cilvēks ir pieturā, bet es nupat esmu jau aizbraucis. Un gandrīz vai ar katru pasažieri vari aprunāties. Rīgā viss ir bezpersoniskāk. Ja nedēļā ir četri "paldies", tas jau ir daudz. Satiksmes intensitāte krietni lielāka, arī stresa līmenis augstāks."
Runājot par kopdzīvi, Māra ar smaidu atzīst: "Domāju, ka katram pārim ir brīži, kad gribas otram iebliezt ar pannu, taču jāprot nobremzēt. Man šķiet, ka esmu ļoti labsirdīga. Ceru, ka vīrs domā tāpat." Ēriks papildina: "Ja sieva ir sadusmojusies, tad jāliek viņu mierā, jāļauj pabūt ar sevi, un pēc brīža dusmas jau ir mazinājušās. Es bērniem saku – pacietieties, pirmie 15 gadi ir grūtākie, pēc tam viss ir vienkārši." Abi neslēpj, ka svarīga ir arī komunikācija vienam ar otru. "Kad divi sveši cilvēki satiekas, viņiem, tāpat kā olīšiem jūrā, ir jāpieslīpējas. Salīdzinot ar dārzeņu pasauli, ja otrs cilvēks ir tomāts, Tu nevari gaidīt, lai viņš būtu gurķis vai kartupelis. Jāpieņem otru tādu, kāds viņš ir," norāda Māra.
No kopīgajiem ceļojumiem pāris izceļ braucienus uz Vidusjūras un Adrijas jūras valstīm, īpaši - Horvātiju. "Horvāti ir ļoti labsirdīgi, mierīgi, daba - skaista. Vēl vīram mīļa ir Lietuva, jo pirms armijas viņš tur studēja. Šogad otrreiz brauksim uz Franciju," piebilst Māra.
Māja, dārzs un mazbērni ir tas, kas Ērikam un Mārai sagādā vislielāko prieku. Visus svētkus viņi svin kopā ar bērniem Ivaru un Sintiju un mazbērniem Adelīnu, Esteri un Gustavu.
Māra savā vīrā izceļ enerģiskumu, uz ko vīrs atbild: "Viņa kā dārzniece mani piezemē, un tas ir labi - esam līdzsvarā." Māra noslēdz: "Mūsu mīlestība kļuvusi mierīgāka. Mēs viens otru papildināt, jau zinām, ko otrs cilvēks teiks, reizēm pat kopā teikumu pabeidzam".