“Fantadroms”, “Skudriņa Tipa”, “Bruņurupuči”, “Zvirbulēns”, “Sprīdītis”, “Ness un Nesija” – vai atceraties šīs skaistās bērnības multiplikācijas filmas? Šo un vēl daudzu citu filmu autoram, režisoram, animācijas vecmeistaram, Triju Zvaigžņu ordeņa kavalierim, un, kā izrādās, tagad arī ādažniekam, Ansim Bērziņam 16. februārī aprit 80*! “Visu manu filmu dramaturģija grozās ap dramatiskām un traģiskām situācijām. Esmu pārliecināts, ka arī vismazākajiem bērniem jārāda īstenība un tās pretrunīgums. Es negrūžu bērnu briesmonim rīklē, bet nenododu viņu arī princeses apskāvienos. Sauciet tās par sāpēm, ja gribat, bet šajās sāpēs pastāv pasaule, kurā dzīvojam,” secina režisors, atbildot uz jautājumu, kāpēc filmā “Bruņurupuči” jāmirst mazajam bruņurupucītim. “Viņu nenogalināju es, viņu nogalināja īstenība.” Par laimes izjūtu, mīlestību 50 gadu garumā un īstenības smeldzīgo dabu arī mūsu saruna.
Kas Jums liek justies laimīgam?
Mīlestība. Es domāju, ka Dievs devis cilvēkam mīlestības izjūtas un pārdzīvojumu, kas tomēr, grozāmies kā gribam, rada vislielāko laimes sajūtu. Es nerunāju par iekāri, bet mīlestību. Šo lielo noslēpumu, ko Dievs mūsos ielicis. Es allaž tā esmu domājis, ka sieviete ir tā, kura izglābs pasauli. Ar sievieti (zīmētās animācijas aizsācēju Latvijā, režisori un dzīvesbiedri Rozi Stiebru red.), kura mani šodien pavadīja uz šo sarunu, esmu kopā 50 gadus, kopš 1969.gada, kad viņa uzaicināja mani kā operatoru strādāt pie filmas “Lietainā diena”. Atceros, kā uz televīziju atnāca strādāt viena pašpārliecināta un lecīga meitene, kura tikko bija atbraukusi no Pēterburgas (toreiz Ļeņingradas) teātra institūta, un viņa bija iedomājusies Latvijā izveidot pilnīgi jaunu mākslas veidu – zīmēto animāciju. Burovs (Arnolds Burovs, Latvijas leļļu animācijas pamatlicējs red.) bija sācis veidot leļļu filmas, bet viņa gribēja radīt zīmētās. Mums izveidojās milzīga domāšanas saskarsme. Stundām un vakariem varējām runāt par dažādiem filozofiskiem jautājumiem. Man likās, ka neviens draugs man nekad nav bijis tik tuvs… Kad visa tā mūsu dzīvošana tagad iet uz galu, ar Rozīti bieži runājam par mūsu satikšanos, mūsu kopā būšana bija nepārvarama. Nevienas kaislības, pat vislielākās, nevar noturēt divus cilvēkus tik ilgi kopā. Tur ir kaut kas cits. Mīlestībā vienmēr klātesoši ir vēl divi jēdzieni – prasme piedot un rūpes. Spēja piedot dažādas kļūdas un nepilnības, kā arī rūpes par otru visās nozīmēs.
13 dokumentālās, 4 muzikālās filmas un 34 animācijas filmas ir Jūsu darba mūža bilancē kā režisoram un scenāristam un vēl tikpat daudz kā producentam, tāpat esat saņēmis Triju Zvaigžņu ordeni, vairākkārt arī Lielo Kristapu un Latvijas Kultūras fonda Spīdolas balvu “Par profesionālā animācijas kino izveidi Latvijā, cilvēcisko vērtību, labestības un iejūtības veidošanu bērnu apziņā”, kā arī vēl daudz citu balvu. Ko Jums pašam nozīmē šie apbalvojumi?
It neko. Tas brīdis, kad saņem Triju Zvaigžņu ordeni vai Lielo Kristapu “Par mūža ieguldījumu” – tas ir patīkami, neliekuļošu, bet visu laiku šķiet, ka esmu ieraudzīts Rozītes ēnā. Vairākums mūsu kopdarbu –multiplikācijas filmu, tomēr ir veidotas Rozītes estētikā un poētikā.
Vai pats vēl aizvien skatāties multiplikācijas filmas?
Nevis vēl aizvien, bet pat laikā, kad taisīju filmas, pats tās neskatījos vai skatījos ļoti maz. Un no maniem multiplikācijas darbiem “Fantadroms” varbūt vienīgi mazliet atgādina vispārējo pieņēmumu par multiplikāciju.
Stāsts par cilvēku
Par ko sāp sirds un kas iepriecina?
Sirds sāp, jā. Par postmodernisma kultūras agresīvo veidu visu dekonstruēt, nojaukt, īpaši nojaukt robežas starp labo un ļauno. Sāp, ka varam ironizēt un ciniski attiekties pret vissvētākajām lietām – par labā uzvaru. Mēs paši, rakstnieki, dzejnieki, režisori, zinātnieki, vairs nenošķiram labu no ļauna. No vienas puses – pietrūkst spēka to darīt, no otras – gluži kā pašus velk pie tā vardarbīgā. Es nemudinu didaktiski pateikt priekšā, kas ir labs, tomēr man šķiet svarīgi, lai pēc mākslas darba pārdzīvošanas būtu skaidra patiesība par cilvēku. Jā, tas bija stāsts par cilvēka dabu. Tāds ir cilvēks… Par prieku… Sociologs, filozofs Kens Vilbers darbā “Īsa visaptverošā vēsture” reabilitē subjektīvo patiesību, tās nepieciešamību pasaulē, kam, piemēram, padomju laikos nebija nekādas nozīmes. Ētiskie un estētiskie kritēriji nav iedomājami bez subjektīvas interpretācijas. Klausoties manās patiesībās, jūs visu laiku interpretējat tās pēc savām zināšanām un pieredzes. Un, lūk, man lielu prieku sagādā dzirdēt cita cilvēka individuālo patiesību, redzējumu. Kad sastopos ar kādām jaunām zināšanām un pieredzi, tās man sagādā lielu prieku.
Līdzsvara stāvoklis
Jūsu dzīvesbiedre atzinusi, ka viņas darbi visbiežāk rodas skumjo domu stāvoklī. Kādā domu stāvoklī piedzimst Jūsu darbi?
Tā ir viena no manām problēmām, īpaši animācijā, ka esmu pārliecināts, ka arī vismazākajiem bērniem ir jārāda īstenība un tās pretrunīgums. Es nekad neizlaižu no apziņas pretējo pusi, vai tas būtu jēriņš un vilks, vai skaistule un briesmonis, jo šajos pretstatos šī pasaule pastāv. Savā domāšanas veidā esmu pārlieku racionāls. Visi mani darbi radušies ar ārkārtīgi lielu prāta līdzdalību. Šajā ziņā apskaužu savu sievu Rozīti, jo viņa rada emocijās. Radīšanās procesā viņa nedomā par beigām, bet gan par konkrēto brīdi, kurā darbojas. Multiplikācijas filmā tas ir sarežģīti, jo vienu filmu var radīt trīs gadus. Un visu laiku šajā filmā jānotur spriedze, lai tā turētos kopā. Piemēram, multfilma “Bruņurupuči” vēsta par bruņurupuču ģimeni, kas mēģina šķērsot lielceļa autostrādi, jo vietā, kur dzīvo, ekskavators jau rok zemi, lai būvētu jaunu māju. Diemžēl viens bruņurupucītis, mēģinot šķērsot autostrādi, iet bojā. Tāda ir īstenība, kas vada šīs pasaules notikumus. Patiesība ir vienīgais, augstākais mākslas mērķis. Tur nav nekā ļauna. Lielākā daļa multfilmu ir priecīgas un jocīgas, vai tā ir labāk? Daudz mikimaušu nosit viens otru, pēc kāda brīža beigtais mikimauss tomēr atkal ir dzīvs… Bērni iemācās drausmīgu nelietību – nogalināšanas brīvību. Manās multiplikācijas filmās nāvi rada gadījums, nevis apzināta rīcība.
Rādot bērnam sāpīgās situācijas, ir cerība, ka viņa sirds kļūs līdzjūtīgāka?
Šo divu pretstatu sadursme – sauciet tās par sāpēm, ja gribat, šajās sāpēs pastāv pasaule, kurā dzīvojam. Es uzskatu, ka daudz labāk bērnam ir visu zināt, līdz brīdim, kad viņš pats sāk dalīt pasauli labajos un sliktajos, kamēr viņa pasaule ir vienota. Manuprāt, jo lielākas sāpes, jo dziļāka esamības izpratne… Kā Buda saka, visa pamatā ir pieķeršanās. No šīs pasaules ciešanām var atbrīvoties, atsakoties no pieķeršanās un iekāres. Tas gan izdevies vien dažiem budistu svētajiem. Nu man katrā ziņā nē. Daudz cilvēku mīlestību uztver kā pieķeršanos otrai būtnei, vēlas, lai tā sniedz baudu un nesagādā ciešanas…
Tā nekad nebūs…
Protams, bet mēs gribam, lai šī otra būtne pakļautos un neradītu ciešanas, lai tā radītu tikai prieku.
Tas nav iespējams…
Protams, un tāpat ir ar apkārtējo pasauli, tā mums nesagādās tikai prieku, tā nekad nebūs. Vienīgais, kā šo pasauli varam izmainīt, ir mainīt sevi, tas ir vienīgais ceļš. Ja mēs maināmies, tas ietekmē ikvienu, kurš saskaras ar mūsu enerģētisko lauku. Patiesībā es pēc iespējas maigāk gribētu šūpināt šīs šūpoles, kurās sēž bērns un kur vienā šūpoļu galā ir briesmonis, bet otrā – princese. Es audzēju bērnā apziņu par patiesību. Tāda ir realitāte, neskatoties uz to, ka māmiņa un tante par šo šausmīgo atziņu nopūšas. Es negrūžu bērnu briesmonim rīklē, bet arī nenododu viņu princeses apskāvienos. Viņam visu laiku jācenšas būt līdzsvara punktā starp šīm divām galējībām, jo tur mīt patiesība.
Murminogrāfs un domu rotaļas
Kas Jūs iedvesmo radīt? Izlasītie Skalbes, Baltvilka, Vika vai Zanderes darbi, vai paša izjūtas?
Samērā maz darbu veidoti pēc citu darbu motīviem. Pēc Vika pasakas “Zemūdens bara lielā diena” kopā ar Rozīti izveidojām filmu “Ness un Nesija”, “Skudriņa Tipa” radīta pēc Ļūdēna dzejolīša, bet pārsvarā mani iedvesmas avoti nav ārpus manis. Viss mans bērnības rotaļu laukums bija manā apziņā. Es nerotaļājos smilškastē ar mašīnītēm. Tā kā biju ļoti noslēgts bērns, rotaļas vairāk bija manas domu rotaļas. Manā apziņā gan toreiz, gan tagad visu laiku rodas stāsti, šo procesu dēvēju par iekšējo murminogrāfu, ko nespēju izslēgt pat vakarā. Bērnībā bez visa tā intravertuma es biju arī ārkārtīgi kautrīgs, tāpēc skolā bija ļoti grūti. Ar savu dvīņumāsu pirmos 3 gadus sēdēju vienā solā. Nevarēju ar nevienu svešu kopā. Biju tik ļoti uz iekšu vērsts. Drausmīgi kautrīgs. Tāds nu ir tas rezultāts. (Smejas.) Manuprāt, bērnam no agras bērnības jāmāca nebaidīties, jānovērš bailes, sākot jau ar bailēm no tumsas, kas ir bailes no nezināmā.
Vai gribētu sevi par savu draugu?
Ļoti bieži tā arī ir, ka pats esmu sev labākais draugs. Kad stāstīju par stāstiem, kas manā apziņā ritinās… Iespējams, bērnībā vajadzēja apmainīties ar kādu citu puiku domām, bet domu apmaiņa norisinājās manī pašā. Protams, man ļoti dzīvē paveicies ar savu otro sievu Rozīti, kura tiešām arī ir mans draugs.
Starpkonfesionāls, starpreliģiozs
Kurā dzīves posmā esat juties vislaimīgākais?
Daudzi bieži runā par saulaino bērnību. Nekā tamlīdzīga. Tā bija viena garlaicīga būšana. Neatceros arī nevienu skolotāju, kurš skolas laikā būtu licies gudrs un mīļš, palīdzējis man. Jā, vislaimīgākais esmu juties savās iemīlēšanās reizēs. Kad iemīlējos savā pirmajā un vēlāk jau – otrajā sievā. Šī pirmā iemīlēšanās straujāk uzdzirkstīja un ātrāk arī nodzisa, bet otrā uzplauka pamazām un ilgākā laika posmā, strādājot kopā. Šobrīd, apzinoties, ka drīz jādodas pie Dieva, es patiešām no tā nebaidos, vienīgais, no kā baidos, ir sāpes… Tomēr es ticu, ka Dievs ir bezgalīgs, un arī katra Dieva daļiņa ir bezgalīga. Un mūsos katrā ir šī daļiņa Dieva. Mans Dievs ir bezgalīgs, neprotu Viņu citādāk formulēt. Mana sieva ir pa īstam nodevusies budismam, varētu teikt, ka viņa ir budiste, bet es esmu ne tikai starpkonfesionāls, bet arī starpreliģiozs. Esmu lasījis arī Korānu, visur esmu atradis labus patiesības graudus un skaidrojumus. Arī citās reliģijās, piemēram, hinduismā un islāmā esmu atradis atbildes uz svarīgiem jautājumiem. Visas reliģijas šo zemi uzskata par kritušu sfēru, sātana pasauli. Man tiešām šķiet, ka pēc šīs dzīves mēs dodamies atpakaļ uz mājām, pie Dieva, un daudz laimīgākā, tālākā ceļā.