Anda Valtere

Šī gada martā, finišējot Tokijas maratonā, carnikaviete Anda Valtere kļuva par pirmo latvieti, kura noskrējusi sešus prestižākos pasaules maratonus Ņujorkā, Bostonā, Čikāgā, Berlīnē, Londonā un Tokijā, saņemot unikālo sešu zvaigžņu medaļu jeb  "Six Star Medal". Jāpiebilst, ka Valtere ir arī Ginesa rekorda līdzīpašniece, jo Tokijā "Six Star Medal" saņēma vēsturē lielākais dalībnieku skaits (3033 skrējēji). Latvijā unikālā medaļa ir vien pieciem cilvēkiem, no kuriem vienīgā sieviete ir tieši Anda.

Sarunā ar "Ādažu Vēstīm", Anda, kura ikdienā strādā par izdevniecības "Pilatus" vadītāju (tā izdod žurnālu ārstiem un farmaceitiem "Doctus") atklāj, ka ar skriešanu sāka nodarboties 2012. gadā, tomēr, kā pati norāda, nopietni tai pievērsusies trīs gadus vēlāk, kad noskrēja savu pirmo maratonu Rīgā. To viņa veica programmas "Mans pirmais maratons" ietvaros – ikvienam programmas dalībniekam bija pieejams treneris, individuāls treniņu plāns, iespēja saņemt veselības konsultācijas un citas priekšrocības.  "Man paveicās, ka tiku programmā," atzīst carnikaviete. "Tas bija milzīgs bonuss, kas ielika labu pamatu vēlmei skriet turpmāk."

Pēc pirmā maratona, ar kuru viņa iekļuva desmit labāko Latvijas maratona skrējēju pulkā sievietēm, Anda ieguva pārliecību un apņēmību turpināt, kam sekoja pieteikšanās Ņujorkas maratona loterijai. Tajā viņai paveicās jau ar pirmo reizi, tādējādi tika uzsākta gatavošanās prestižajam maratonam.

"Amatieru skrējējiem Ņujorka ir kā olimpiskās spēles.  Tur sava pirmā maratona rezultātu uzlaboju par 15 minūtēm, lai gan trase bija ļoti grūta. Ņujorkā bija arī tas maģiskais moments – finiša maisiņā bija kartīte, kur bija norādīts par sešu prestižo maratonu programmu," skrējēja atklāj, kā viņai radusies ideja piedalīties "World Marathon Majors".  "It kā pa jokam man kolēģe bija lasījusi gada horoskopu, kur man bija rakstīts, ka gada beigās es zināšu, ko gribu darīt turpmāk. Horoskopiem īsti neticu, bet pēc Ņujorkas man tiešām bija klikšķis – jā, šis ir tas, ko es vēlos darīt. Man, protams, nebija jausmas, cik sarežģīti tas būs. Katram maratonam kvalifikācija atšķiras un tas ir ļoti piņķerīgs process. Nemaz nerunājot par to, kādu ietekmi atstāja pandēmija."

Piedzīvojums septiņu gadu garumā!

Lai noslēgtu sešu maratonu ciklu, latvietei bija nepieciešami septiņi gadi, kuru laikā Ņujorkas un Londonas maratonus viņa noskrēja pat divreiz. Pēc Ņujorkas viņa startēja Bostonā, taču gatavošanās posmā bija pārpūlējusies, kas atspēlējās distancē – pēdējos kilometros Anda guva pēdas saites plīsumu, tomēr spēja nofinišēt. Rudenī bija paredzēts jau nākamais maratons Čikāgā.

"Tas bija ļoti smags lēmums braukt vai nebraukt, jo trīs mēnešus pēc  Bostonas biju pavadījusi uz kruķiem. Man bija jāatgūst sportiskā forma gandrīz no nulles. Čikāgas maratonu skrēju ar speciālām ortozēm uz abām kājām, ko izmantoju vēlāk arī Berlīnē 2018. gada septembrī," norāda Anda.

Izaicinājuma pilna bija arī otrā pieredze Ņujorkā, kur carnikaviete vēlreiz skrēja 2019.gadā. Vien pāris mēnešus pirms starta augšstilba cīpslas pārpūles dēļ pastāvēja risks, ka potenciālā plīsuma gadījumā var nākties veikt operāciju. Otra iespēja bija staigāšana fiksējošā zābakā, kas ļautu savainojumu sadziedēt. Tieši šis gadījums bija aizsākums sadarbībai ar Latvijas Olimpiskās vienības fizioterapeitu un sporta ārstiem. Rehabilitācijas laikā viņa vingrojusi un braukusi ar velotrenažieri, bet skriet atsāka vien nedēļu pirms starta, dienā veicot vien divus kilometrus. Uz Ņujorku Anda aizbrauca tieši LOV speciālistu iedrošināta un 42.195 kilometrus garo distanci veica lēnām, taču pārliecinoši.

"Ar lielu interesi devos uz Ņujorku, lai pārbaudītu vai varu bez skriešanas treniņiem, vien ar pieredzi un pārliecību veikt maratonu. Visu maratona distanci trīs minūtes skrēju, 30 sekundes soļoju. Finišēju ar smaidu sejā!"

Pandēmija patraucēja, bet ne apturēja

Turpmākos sportistes plānus patraucēja pandēmija. Tokijas maratonu viņai bija paredzēts skriet jau 2020. gada martā, bet mēnesi vēlāk sešu maratonu ciklu noslēgt Londonā. Apzinoties, cik tas ir izaicinoši, jau 2019. gada nogalē Anda uzsāka sadarbību ar izcilo skrējēju pāri Aleksandru un Jeļenu Prokopčukiem. Taču pēc intensīviem treniņiem (sākot sadarboties ar Prokopčukiem Anda gada kilometrāžu dubultoja, jo treneri uzskatīja, ka savainojumu pamatā ir par maz treniņu, jāskrien  vairāk nevis mazāk – aut.) sekoja liela vilšanās – Tokijas maratonu atcēla nedēļu pirms tā norises.

Sadarbības uzsākšana ar Prokopčukiem deva jaunu redzējumu, norāda carnikaviete. "Atceros, ka pirmajā sarunā viņi prasīja, cik bieži es varu trenēties. Atbildēju, ka katru dienu varu, bet divas reizes dienā gan ne. Kad gatavojos Londonai, tad viņiem sacīju, ka varu arī divas reizes (smejas). Tie bija milzīgi apjomi. Taču, kad saņēmu pirmo treniņplānu ar diviem treniņiem dienā, domāju nevis par to, ka būs grūti, bet gan to, ka šis ir jauns pakāpiens augšup."

Milzīgās intereses dēļ lielākajos pasaules maratonos izmanto loterijas principu un visgrūtāk ir nokļūt Londonā, jo tur priekšroka tiek dota Apvienotās Karalistes sportistiem, bet ārzemniekiem izredzes laimēt loterijā ir ļoti minimālas – aptuveni 1%.  Taču Andai paveicās, jo "World Marathon Majors" izsludināja īpašu programmu vecuma grupām.
 

"Tobrīd jau biju pārkāpusi 40 gadu slieksni un savā vecuma grupā biju labākā Latvijā, kura ir skrējusi kādu no lielajiem maratoniem, tāpēc organizatori mani uzaicināja uz pasaules čempionātu vecuma grupām, kas brīnumainā kārtā notika man vajadzīgajā Londonas maratonā."
 

Ceļš pretī mērķim – izaicinājumu pilns

Jautāta, kurš bijis grūtākais maratons, Anda atzīst: "Gan fiziski, gan psiholoģiski tas bija Bostonas maratons. Biju nepieredzējusi, taču ļoti ambicioza. Nebiju gatava pieņemt, ka noskriešu maratonu lēnāk nekā iepriekš."

Sarežģīts bijis arī otrais Londonas maratons pērnā gada rudenī, kur latviete sasniedza personisko rekordu (3:01:11), taču nerealizēja mērķi veikt distanci ātrāk par trim stundām. Viss ritējis pēc plāna gandrīz līdz finišam, lai arī skriet bijis grūti, taču pēdējos kilometros pēkšņi spēki izsīkuši un temps krities. Tikai nākamajā dienā viņa uzzinājusi, ka distanci veikusi ar Covid vīrusu organismā. 
 

"Visi, kas man sekoja līdzi, teica, ka beidzot būs maratons zem trim stundām. Viss bija labi līdz 40. kilometram, bet pēc tam zeme ar debesīm gāja kopā, kājas palika mīkstas, ko man neviens nevarēja izskaidrot. Pēdējos kilometros vairākkārt apstājos, pārgāju soļos, pulss bija ļoti augsts, bet labi, ka es distancē to neskatījos, rādītājus uzzināju pēc tam. Biju absolūti morāli sagrauta. Knapi pabeidzu distanci, ar visām briesmīgajām beigām sasniedzu personisko rekordu un uzreiz nokļuvu mediķu teltī. Nākamajā rītā man bija pirmie Covid simptomi, bet pēc divām dienām – pozitīvs tests. Startēju, nezinot, ka man ir vīruss organismā. Tā sagadījās," saka Anda.
 

Gatavojoties noslēdzošajam maratonam Tokijā pēc treneru ieteikuma carnikaviete devās uz treniņnometni Portugālē. Šāda rekomendācija bijusi tāpēc, ka Latvijā ziemas sezonā pilnvērtīgi pavasara maratonam nevar. Zīmīgi, ka tajās pašās Portugāles takās, kur Tokijai gatavojās Anda Valtere, kaldināti arī Jeļenas Prokopčukas Latvijas rekordi. Portugālē viņa esot bijusi brīva no visa, tādējādi trenēties bijis vienkārši. Vienlaikus ne viss bijis ideāli – treniņprocesā savainota gan potīte, gan roka, kas cietusi pēc suņa uzbrukuma.

Londonas skaudro pieredzi Anda gribējusi nomazgāt un noskriet labi, taču pirms starta nebija pārliecināta, vai spēs veikt distanci ātrāk par trim stundām. "Gribēju veikt distanci gan ātri, gan pārliecinoši. Ar šodienas acīm Tokijā bija mans profesionālākais maratons – gan tempa, gan spēku sadalījuma ziņā. Portugāles treniņi deva pārliecību."

Pēc Tokijas, kur Valtere sasniedza otro labāko rezultātu savā karjerā (3:04:30), viņa paņēmusi atpūtu, taču jau kaļ nākotnes plānus, norādot, ka visticamāk atgriezīsies Bostonas maratonā. Šīs trases specifika ir tāda, ka distances pirmajā pusē trase iet lejup, bet otrajā pusē ir trīs kāpumi.

"Man ir nenokārtoti rēķini ar Bostonu, tāpēc gribu ar to izlīgt," viņa piebilst.
 

Paralēli darbam un skriešanai Anda Valtere arī studē sporta psiholoģiju, kas palīdz arī sporta gaitās. Tomēr vislielākie viņas palīgi ir ģimene – vīrs un bērni. Viņi ir iesaistīti treniņprocesā, nekad neatsaka un dodas atbalstīt Andu arī sacensībās. Viņa uzsver - bez tuvinieku morālā atbalsta trasē noteikti būtu daudz grūtāk!


ANDAS VALTERES MARATONI