Ainārs Lupiķis

Orientēšanās kluba "Kāpa" un Ādažu Bērnu un jaunatnes skolas sporta treneris Ainārs Lupiķis savulaik nomainīja labi apmaksātu profesiju pret trenera darbu, bet pērn tika atzīts par Ādažu novada Gada pedagogu profesionālās ievirzes izglītībā sportā. Intervijā "Ādažu Novada Vēstīm" treneris neslēpj, ka šis darbs ir sirdslieta, bet viens no iemesliem, kāpēc viņš ir uzņēmies šo misiju – pārliecība, ka mūsu sportisti var konkurēt ar pasaules eliti, kā arī ticība, ka ar savu piemēru Ainārs var pozitīvi ietekmē jauniešu attieksmi pret valsti un vērtībām.

Bērnībā noteikti izmēģināji vairākus sporta veidus. Kā nonāci līdz orientēšanās sportam?
Mans pirmais sporta veids bija futbols, četras reizes nedēļā braukāju no Saulkrastiem uz Rīgu. Orientēšanās sportā es nonācu salīdzinoši vēlu – pirmoreiz orientējos 15 gadu vecumā. Mana māsa trenējās orientēšanās pulciņā pie Dzintras Rēķes. Runājot ar māsu es guvu priekštatu, ka orientieristi ir baigi lēnie, nevar paskriet – četru kilometru distanci viņi skrien pusstundu. Gribēju parādīt, ka es varu ātrāk. Aizgāju, pamēģināju un sapratu – nevaru ātrāk (smejas). Bija diezgan grūti, bet iepatikās, tāpēc aizgāju prom no futbola.

Kas piesaistīja orientēšanās sportā?
Es esmu diezgan introverts un individuāls cilvēks, bet futbols tomēr ir komandas sporta veids. Man vienmēr ir paticis skriet, bet orientēšanās balstās uz skriešanu. Protams, jāprot orientēties pēc kartas, tomēr sporta veida pamatā ir skriešana?

Vai cilvēkam bez iepriekšējām zināšanām ir vienkārši nolasīt karti?
Tas nav viegli. Ir nepieciešams vismaz gads, lai skrienot ar karti rokā justos puslīdz komfortabli – lai nerastos tādas situācijas, ka apmaldies un nezini, kur atrodies. Lai izprastu orientēšanās karti, jāiegulda diezgan liels darbs. Ir salīdzinoši viegli orientēties pilsētā, bet krietni sarežģītāk mežā. Savā pirmajā gadā gandrīz katrās sacensībās bija situācijas, kad es apmaldījos tā, ka nesapratu, kur atrodos. Tā ir visiem, kuri tikai sāk. Ir vieglāk, ja to sāk darīt 10-11 gadu vecumā, jo tad bērns var tam pielāgoties pakāpeniski. Man šis posms izpalika.

Vai 10-11 gadi ir optimālais vecums, kad sākt nodarboties ar orientēšanos?
Es teiktu, ka jā. Sākot darīt to agrāk, jābūt uzmanīgiem. Līdz 8-9 gadu vecumam bērnam nav tik ļoti attīstījušās smadzenes, lai viņš spētu orientēties. Kaut ko viņš, protams, spēj saprast, bet minimāli. Tā tiek pieļautas kļūdas, vecākiem un dažreiz arī treneriem pārāk agrā vecumā mēģinot iemācīt bērniem to, kam viņi īsti vēl nav gatavi. 10-11 gados viņi jau saprot karti krietni labāk. Vēlāk atkal ir nedaudz grūtāk, jo 13-14 gados tev jāspēj orientēties kartē ne tikai pēc takām, bet arī reljefa. Orientēšanās kartēm ir konkrēta specifikācija, kā tiek zīmēts katrs objekts, ar krāsām tiek attēlota skrienamība un tamlīdzīgi. Neatkarīgi no tā, kur tu atrodies – Latvijā, Zviedrijā vai Austrālijā – paskatoties kartē, tev jāspēj to distanci noskriet kartes.

Orientēšanās sportā jābūt pacietīgam

Tomēr neskatoties uz vēlo pievēršanos orientēšanās sportam Tu esi sasniedzis labus rezultātus, tiekot arī līdz Latvijas izlasei.
Orientēšanos var dēvēt par vēlās specializācijas sporta veidu. Dažreiz tas pat ir pluss, ja sāc to darīt vēlāk. Sākot darīt to agri un liekot lielu uzsvaru uz sacensībām un rezultātiem, 15-17 gados bērniem orientēšanās var apnikt. Man tādas problēmas nebija. Pateicoties futbolam un skriešanai man bija laba fiziskā sagatavotība. Tajā vecumā jābūt spējīgam skriet astoņu kilometru distances, ko bez atbilstošas fiziskās sagatavotības nevar izdarīt. Tieši fiziskā sagatavotība ir viens no iemesliem, kāpēc man izdevās sasniegt daudz, lai gan vēlu sāku. Otra lieta – man jau kopš agras bērnības ir bijis pārspīlēts sacensību gars. Man ļoti patīk sacensties. Tomēr esmu arī pieļāvis ļoti daudz kļūdu treniņu procesā – pārtrenējies, saplēsis muskuļus, lauzis kaulus… Neskatoties uz visām problēmām, es turpināju to darīt. Tā ir viena no galvenajām atslēgām, ja vēlies kaut ko sasniegt. Orientēšanās sportā jābūt pacietīgam, jo nekas nenotiek ātri.

Ja Tu piemini pārtrenēšanos, tad var nojaust, ka vismaz kādu laiku Tu esi trenējies bez trenera?
Jā, es trenējos individuāli, tāpēc arī tas tā notika. Pirmos soļus orientēšanās sportā man ierādīja [orientēšanās kluba "Kāpa" valdes priekšsēdētājs] Indulis Peilāns. Pēc divu gadu darba jutu, ka tas vairs nedod rezultātus, kaut kas ir jāmaina, turklāt Indulim arī nebija daudz laika, ko veltīt trenera darbam, viņam bija darāmas arī citas lietas. Tad arī sāku trenēties pats uz savu galvu. Baigi labi man neveicās (smaida).

Toties tagad Tu vari šo pieredzi un zināšanas, kā nevajag trenēties, nodot saviem audzēkņiem, trenējot viņus pareizi.
Jā, tā ir taisnība. Kā trenerim man tā ir vērtīga pieredze. Lūzuma punkts manā kā orientierista izaugsmē bija kāds 2013. – 2014.gads, kad mācījos Latvijas Lauksaimniecības universitātē, Jelgavā. Ik pa laikam piedalījos arī vieglatlētikas sacensībās, mani pamanīja vietējais treneris, uzaicināja trenēties un kādā brīdī es arī piekritu. Treneris sakārtoja manu treniņu procesu, salika visu pa plauktiņiem un tad arī sākās strauja izaugsme. Tikpat strauji pieauga arī mani mērķi, sāku domāt par Latvijas izlasi.

Ko Tu studēji Latvijas Lauksaimniecības universitātē?
Mežzinātni. Pabeidzu Bakalauru, vēlāk arī Maģistru. Esmu mācījies arī Doktorantūrā, bet to gan nepabeidzu. Sporta izglītībā man ir C kategorijas treneru kursi. Ar mežzinātnes diplomu es varu strādāt jebkurā mežzinātnes uzņēmumā. Septiņus gadus nostrādāju Latvijas Valsts mežzinātnes institūtā "Silava".

Trenera darbs – sirdslieta

Šobrīd Tu strādā tikai kā orientēšanās treneris?
Šis ir mans pamatdarbs, lai arī nav vienīgais ienākumu avots. Tikai finansiālu apsvērumu dēļ neredzu, ka visu savu atlikušo dzīvi varētu būt tikai treneris. Kad darbu mežzinātnes institūtā "Silava" nomainīju pret trenera darbu, ienākumi samazinājās trīs reizes (smejas). Šobrīd esmu arī Latvijas jauniešu izlases treneris, man ir simbolisks finansējums, ko varu izlietot izlases vajadzībām, bet principā tas ir brīvprātīgais darbs. Mans optimālais nākotnes modelis – trenera darbs ir kā papildus nodarbošanās līdztekus pamatdarbam. Šobrīd principā tas ir arī tas, kā strādā daudzi treneri Latvijā.

Trenera darbs kā sirdslieta.
Jā, tieši tā. Kad sāku nodarboties ar orientēšanos, mūsu kluba ["Kāpa"] situācija strauji pasliktinājās. Iespējams, ka tas bija saistīts ar to, ka iepriekšējais valdes priekšsēdētājs Aivars Prošenkovs gāja bojā alpīnisma pārgājienā*. Visi rādītāji tobrīd gāja uz leju – samazinājās gan aktīvo kluba biedru, gan jauniešu skaits. Jau 19-20 gadu vecumā spēru pirmos soļus ar mērķi uzlabot visi klubā. Pakāpeniski es nonācu līdz tam, ka varētu kļūt par treneri. Protams, tajā, ka es kļuvu par treneri,  liels nopelns ir Tamārai Kosmačovai – viņa bija tā, kas mani pierunāja to darīt, iestāties C kategorijas treneru kursos. Galvenais motivators, kāpēc es to daru, ir vēlme uzlabot vidi mūsu orientēšanās klubā. Man ir mani sportiskie mērķi, piemēram, uzvarēt kādās sacensībās, bet paralēli man ir mērķis, ka mēs kā klubs sasniedzam augsta līmeņa rezultātus. Pamazām mēs uz to virzāmies.

Kad Tu kļuvi par treneri?
2019. gadā. Un uzreiz pēc tam arī sākās "kovids" (smejas). Tas nebija vienkāršs laiks, jo es tik tikko biju tajā visā ienācis un uzreiz bija jāspēj pielāgoties pie nestandarta situācijām, tai skaitā attālinātajiem treniņiem. Orientēšanās gan tajā ziņā bija salīdzinoši viegli pielāgoties, jo bija iespēja treniņu procesu organizēt, ievērojot noteikumus – izplānoju distances, aizvedu mežā nolikt kartes, salieku kontrolpunktus un jaunieši izskrien distanci, vēlāk atskaitoties par paveikto. Sākums nebija viegls, bet tas deva noderīgu pieredzi turpmākajām trenera gaitām.

Atgriežoties pie Tavām ambīcijām kā sportistam, vai viss, ko Tu vēlējies sasniegt, ir realizējies?
Tos mērķus, ko izvirzīju pirms 10-15 gadiem, man ir izdevies sasniegt.  Manu panākumu sarakstā ir Latvijas čempiona tituls stafetēs kopā ar "Kāpu", esmu izcīnījis arī Latvijas čempionāta medaļas individuālajās distancēs, bet uzvarēt nav izdevies. To kādreiz gribētu paveikt – uzvarēt sprintā, vidējā vai garajā distancē.

Kura ir Tava spēcīgākā distance?
(domā) Līdz šim man vienmēr ir šķitis, ka tā ir vidējā distance, bet rezultāti rāda, ka tas, ko es sagaidu, īsti neatbilst realitātei. Labākos rezultātus garajā distancē, bet šogad man izdevās izcīnīt trešo vietu Latvijas čempionātā sprintā, kas pašam bija pārsteigums. Esmu startējis arī Latvijas izlases sastāvā, tostarp Baltijas čempionātā, kur piedalās Latvija, Lietuva un Igaunija. Tur arī divreiz esmu izcīnījis medaļas stafetē. Šogad startēju Pasaules kausā, kas notika Zviedrijā, bet nevaru lepoties ar augstiem rezultātiem – mans labākais rezultāts bija kāda 80. vieta no 160 vai 180 dalībniekiem. Pats biju ļoti apmierināts ar rezultātu, jo tur startē visi pasaules labākie sportisti. Cilvēkiem no malas tas varētu šķist nekas īpašs, un arī pati orientēšanās – nenopietna nodarbošanās. Daži to mēdz salīdzināt ar sēņošanu…

Orientēšanās sports spēris soli uz priekšu

Iespējams, ka tas vēl ir stereotips no laika, kad pirms 20 gadiem orientēšanās sports vairākkārt kļuva par populārāko sporta veidu Latvijā, par ko daudzi varbūt bija neizpratnē, neapzinoties, cik patiesībā liela ir orientieristu komūna.
Jā, es atceros tos laikus, kad orientēšanās kļuva par populārāko sporta veidu. Kaut kādā mērā tas, iespējams, mūsu sporta veidam iegrieza, iedeva negatīvu publicitāti. Orientēšanās ir masveidīgs sporta veids, kuros iesaistīti tūkstošiem cilvēku. Domāju, ka nekļūdīšos, sakot, ka Latvijā ir tuvu 10 000 cilvēku, kas katru gadu piedalās vismaz dažos orientēšanās pasākumos – Latvijas čempionātos, rogainingos, vietējos seriālos vai citur. Ja Latvijā orientēšanās nav tik prestiža, kā man gribētos, tad Zviedrijā, Somijā vai Šveicē tas ir pavisam citā līmenī. Zviedrijā un Somijā tas ir viens no populārākajiem un prestižākajiem sporta veidiem valstī. Ja Latvijā ir tūkstošiem dalībnieku, tad Zviedrijā tie jau ir simti tūkstoši. Dažkārt konkurence Zviedrijas čempionātā ir lielāka nekā pasaules čempionātā. Zviedrijā tās masas, kas piedalās ir milzīgas, viņiem ir tik daudz augsta līmeņa sportistu, ka mums ir liels sasniegums, ka Zviedrijas čempionātā varam ieskriet TOP20 vai TOP30.

Vai varam vilkt paralēles ar skriešanu, kur līdzīga situācija ir Kenijā vai Etiopijā?
Jā (smaida). Zviedrija orientēšanās sportā ir apmēram tas pats, kas Kenija skriešanā. Viens no mūsu vadošajiem orientieristiem Rūdolfs Zērnis šobrīd dzīvo Zviedrijā, līdz ar to startē tās čempionātā, bet viņš nav bijis pat tuvu medaļām. Zērnis un Uldis Upītis no orientēšanās kluba "Kāpa" ir divi vadošie vīriešu izlases orientieristi, bet pat viņi nav spējīgi cīnīties par medaļām Zviedrijas čempionātā.

2012.gadā Latvijai bija pat savs pasaules čempions orientēšanās sportā – Edgars Bertuks. Kas mainījies kopš tā laika?
Izmaiņas bijušas milzīgs, tostarp pašā sporta veidā. Starptautiski ļoti pieaugusi konkurence. Līdz 2012. gadam izlasē pat nebija tāda īsta trenera. Pēc tam uzlabojās finansiālā situācija, parādījās vairāk atbalstītāju, kas bija gatavi ieguldīt finansējumu mūsu sporta veidā. Mūsu izlasi sāka vadīt somu speciālists Jari Ikeheimonens (tieši Ikeheimonens bija Bertuka personiskais treneris, kad viņš triumfēja pasaules čempionātā – aut.), kurš mūsu orientēšanās vidē ienesa daudz pozitīvas vēsmas. Iespējams, bez pasaules čempiona titula nekas tāds nenotiktu un mēs šobrīd atrastos kādu soli atpakaļ attīstībā. Šobrīd būtiski lielāks ir valsts ar atbalsts, šajā ziņā varam konkurēt arī ar dažu labo olimpisko sporta veidu. Agrāk  izlases sportisti aptuveni 80% apmērā visu sedza paši – dalības maksas, ceļa izdevumus. Šobrīd to ir spējīga nosegt federācija.

Ādažu novadā gribētāju ir vairāk nekā iespēju visus uzņemt

Minēji, ka Latvijā varētu būt ap 10 000 aktīvu orientieristu. Cik ir Ādažos, un kādas ir tendences šeit?
Tie ir simti vai pat tuvu tūkstotim, kas gada laikā kaut kur orientēšanās sacensībās piedalās – orientēšanās seriālos "ieSĀC" vai "Magnētā", vai rogainingā, kas kļūst arvien populārāks. Kopš esmu kļuvis par treneri, novadā mūsu sporta veids ir attīstījies ļoti strauji. Kad sāku strādāt, bija maz bērnu, kas bija gatavi nākt trenēties. Pārsvarā tie bija bērni, kam jau ģimenē bija saistība ar orientēšanos, bērni, kuri ar sportu bija uz jūs vai tie, kuriem prioritāte bija vai ir  Mākslu skola. Starp citu, tie ir ļoti spējīgi bērni, tomēr dažreiz vēl aizvien darbojas stereotips, ka orientēšanās ir tāds sporta veids, kur nav īsti jāsporto. Tamāra vada pulciņu Ādažos, es Carnikavā, un šobrīd mums ir limits, cik bērnus mēs varam paņemt. Visus gribētājus vairs nespējam. Pirms pieciem gadiem tas nebija iedomājams. Ja pirms pieciem gadiem manā pulciņā bija 7-8 bērni, tas jau bija labi. Šogad man pulciņu nācās sadalīt divās mazākās grupās, lai es varētu paņemt pēc iespējas vairāk interesentu, un vienalga visi netika pulciņā.

Tad sanāk, ka šobrīd galvenā problēma ir kapacitātes trūkums? Nepieciešams vēl viens treneris?
Es teiktu, ka jā. Turklāt jāņem vērā, ka Tamāra Kosmačova pamazām samazina savu aktivitāti, ņemot vērā viņas cienījamo vecumu. Pat, ja viņa darbotos pilnā apmērā, vienalga prasītos trešais treneris. Ja kādā brīdī Tamāra beidz strādāt, tad bez vēl viena trenera mums būs problēmas. Labā ziņā ir tā, ka šobrīd "Kāpā" ir divi biedri, kuriem jau ir trenera sertifikāts, viens no viņiem jau vada pulciņu, tiesa ne Ādažu novadā, bet Rīgas bērnu un jauniešu centrā "Laimīte". Vēl viena mūsu kluba pārstāve sākusi iet treneru kursos. Pēc ilgāka laika atkal atvērts orientēšanās pulciņš Saulkrastos, kuru vada mūsu kluba biedre, un varbūt nākotnē viņa varētu pieslēgties trenera darbam arī Ādažu novadā.

Kāda ir rezultātu dinamika piecos gados kopš Tu strādā par treneri? Pēdējos divos gados Tavas audzēknes, māsas Grantskalnas kļuva par Ādažu novada Sporta laureātēm.  
Rezultātu dinamika bijusi tikai augšupejoša. Mums ir ļoti daudz jauniešu, kas pārstāv Latvijas izlasi attiecīgajā vecumposmā. Šogad mūsu novada juniori uzvarēja Latvijas čempionātā stafetēs Elites grupā, kas ir viena no prestižākajām orientēšanās sacensībām nacionālajā līmenī. Ar katru gadu pieaug to jauniešu daudzums, kas pārstāv Latvijas izlasi Eiropas jauniešu vai pasaules junioru čempionātos. Šogad pasaules junioru čempionātā 6 no 12 sportistiem bija "Kāpas" audzēkņi, pieci no tiem – no Ādažu novada Bērnu un jauniešu sporta skolas. Protams, šiem talantīgajiem jauniešiem ir arī sekotāji, tomēr viņi vēl nav tajā vecuma posmā, kad būtu nopietni jādomā par Latvijas izlasi.

Pēctecība ir, bet iztrūkst daži vecumposmi?
Jā, dažos vecumos iztrūkst augsta līmeņa rezultātu. Starp 15-17 gadus vecajiem audzēkņiem situācija varēja būs mazliet labāka, taču es jau iepriekš pieminēju – orientēšanās ir vēlās specializācijas sporta veids, tāpēc ļoti iespējams, ka pēc gada vai diviem, ieguldot attiecīgu darbu, šie jaunieši nonāks līdz augstākajam līmenim.

"Kāpas" sportisti jau sasniedz pasaules līmeni

"Kāpā" pārsvarā ir Ādažu novada sportisti?
Vēsturiski "Kāpu" veidoja trīs novadi – Ādažu, Carnikavas un Saulkrastu – no kuriem divi kopš 2021.gada ir apvienoti. Gan es pats, gan viens no mūsu vadošajiem sportistiem Uldis Upītis, kā arī Irita Puķīte ir no Saulkrastiem, bet kopumā vairākums tomēr ir no Ādažu novada. 22 gadus vecais Matīss Saulīte, kurš pamazām kļūst par stabilu Latvijas izlases vērtību, ir ādažnieks. Viņš šogad pasaules čempionātā izcīnīja 23.vietu, kas ir ļoti augsts sasniegums. Pārskatāmā pagātnē tas varētu būt mūsu novada augstākais orientēšanās sasniegums pasaules līmenī. Ja paskatāmies tālākā pagātnē, tad 90. gadu sākumā ādažnieks Aigars Leiboms bija pasaules divdesmitniekā (14.vieta pasaules čempionātā vidējā distancē 1993. gadā – aut.). Junioru līmenī Saulīte pirms diviem gadiem izcīnīja 13. vietu pasaules čempionātā.

Jau iepriekš minēji, ka esi jauniešu izlases treneris. Kā līdz šim amatam nonāci?
Nākamā gada sākumā apritēs divi gadi kopš strādāju ar jauniešu izlasi. Latvijas Orientēšanās federācija meklēja izlases treneri, un, ņemot vērā, ka tas ir brīvprātīgais darbs, nav tā, ka treneri stātos rindā. Izvēlējos pieteikties, jo vēlos dot savu pienesumu orientēšanās attīstībā. Daudzi mani audzēkņi ir izlasē, un mērķi mums ir augsti.

Kāds ir labākais jeb tā saucamais pīķa vecums orientēšanās sportā?
25-27 gadi, līdz ar to manis pieminētajam Matīsam Saulītem viss vēl ir priekšā. Rezultāti, kurus pašreiz sasniedz mūsu kluba sportisti, vēl nav griesti.

"Kāpas" jubileju vēl neplāno

Nākamgad orientēšanās klubam "Kāpa" aprit 40 gadu jubileja. Kā atzīmēsiet jubilejas gadu?
Pagaidām par to vēl savā starpā neesam runājuši. Kad mums apritēja 30 gadi, nopietni tam gatavojāmies, svinīgais pasākums norisinājās Tautas namā "Ozolaine". Kaut kā noteikti atzīmēsim arī nākamgad, bet šobrīd mums jātiek galā ar dažiem steidzamākiem jautājumiem, tai skaitā nākamā gada "Kāpas trīsdienām". Šogad "Kāpas trīsdienas" piedalījās 2200 dalībnieki no aptuveni 12-13 valstīm. Vēl mums pavasarī notiek arī "Ziemeļu divdienas", kas ir Latvijas kausa posms, taču salīdzinot ar trīsdienām, tas ir neliels pasākums.

"Kāpas trīsdienām" jau arī ir gandrīz tikpat gadu kā pašai "Kāpai".
Jā, pirmoreiz tās norisinājās 1987.gadā. Galvenie cilvēki, kuri visu šo radīja, bija Gunārs Ostups, Gunārs Dukšte, Aigars Tučs, Arno Līcis. Baidos kādu aizmirst. Aivars Prošenkovs arī noteikti bija viens no tiem, kas piedalījās radīšanā.

Prošenkovs bija karšu apgāda "Jāņa sēta" dibinātājs. Vai sākotnēji orientieristi izmantoja arī "Jāņa sētas" kartes?
Kaut kādā mērā tas varētu būt pareizs apgalvojums, jo jebkuri karšu materiāli kādreiz tika izmantoti  kā pamats, lai taptu orientēšanās kartes. Tomēr galvenokārt tas bija cilvēku darbs – viņi gāja un zīmēja. Kādreiz tas bija ļoti laikietilpīgs darbs, šobrīd pieejami lāzerskenējuma dati. Principā reljefa modelis jau ir gatavs, jāmāk tikai interpretēt iegūtos datus. Pēc tam gan tik un tā jāizstaigā tas apvidus un jāizdara attiecīgas korekcijas. Galvenais mērķis ir attēlot karti tā, lai orientierists skrienot dabā saprastu un spētu nolasīt objektus, kas ir kartē. Ar mūsdienu tehnoloģijām teorētiski varētu radīt karti vispār bez cilvēka iesaistes, bet orientēšanās sportam tas tomēr neder – katrs kvadrātmetrs ir jāizstaigā un jākoriģē.

Izstaigāt katru trasi

Kā jūs veidojat kartes vietējām sacensībām? Vai arī tiek izstaigāta visa trase?
Katra karte, kas veidota, piemēram, seriālam "ieSĀC", kādreiz ir izstaigāta. Ik pēc pāris gadiem trase gan ir jāizstaigā vēlreiz. Mums nav tādu resursu, lai katru trasi pirms katra seriāla mēs izstaigātu atkal. Protams, kartē mēdz būs izmaiņas, piemēram, notikusi mežizstrāde, un ne vienmēr mēs to piefiksējam. Dažreiz to konstatējam tikai sacensību laikā. Bet pirms nopietnākām sacensībām kā "Ziemeļu divdienas" vai "Kāpas trīsdienas" obligāti tiek izieta visa trase.  "Kāpas trīsdienas" ir specifiskas ar to, ka notiek katru gadu citā vietā, līdz ar to jāveido pilnīgi jauna karte, kur cilvēks sadarbojas ar modernajām tehnoloģijām kartes izveidē. "Kāpa" ir klubs, kas radījis visvairāk jaunu karšu, jo ar "Kāpas trīsdienām" mēs aptveram daudz plašāku ģeogrāfiju. Ceru, ka citi klubi uz mums neļaunojas par to (smejas).

Kuri vēl bez Ādažu novada ir galvenie orientēšanās centri Latvijā?
Viens no centriem ir Saldus, bet tur ir ļoti švaki ar jauniešu sportu, līdz ar to nākotnē tur var rasties problēmas. Galvenie centri ir Ogre, Madona, Valmiera, Cēsis, Daugavpils, Alūksne, Jelgava, Talsi. Lielāku aktivitāti gribētos Rīgā, kur plašajā konkurencē mums savu sporta veidu nav īsti izdevies izbīdīt slavas saulītē. Labāk varētu būt arī Kurzemē, kur gan ir klubi, taču ir problēmas ar jauniešu sportu.

Skaitliski "Kāpa" ir viens no lielākajiem klubiem Latvijā?
Jā, noteikti. Masveidības ziņā ar mums varētu konkurēt Cēsu "Meridiāns" un Rīgas "Auseklis". Cilvēki, kas darbojas "Auseklī", organizē arī orientēšanās seriālu "Magnēts", kam posmi ik pa laikam ir arī Ādažu novada teritorijā.

Šobrīd ir plašas iespējas nodarboties ar orientēšanos. Kurš no tā paveidiem šobrīd ir populārākais?
Klasiskā orientēšanās. Jā, rogainings kļūst arvien populārāks, bet tas vairāk ir tautas pasākums – lieliski piemērots arī tiem, kam varbūt nav tā labākā fiziskā sagatavotība. Rogainingā arī pati orientēšanās ir daudz vienkāršāka, tādējādi tur var doties arī pilnīgs iesācējs. Rogainingā pluss ir tas, ka viss atkarīgs no tavām spējām – cik punktus atradīsi, tik atradīsi. Klasiskajā orientēšanās ir distance, kas jāpaveic – ja to neizdari, tev nav ieskaitīts rezultāts. Var jau būt, ka šobrīd rogainings spēj konkurēt ar klasisko orientēšanos, bet man tomēr šķiet, ka klasiskā orientēšanās masveidības ziņā to pārspēj. Klasiskā orientēšanās varbūt nav tik redzama, jo rogainings notiek arī pilsētās, ir solīti komerciālāks pasākums, līdz ar to vairāk tiek reklamēts. Nedomāju, ka kāds no orientēšanās paveidiem kādreiz būs populārāks par klasisko orientēšanos, bet rogainings ir laba platforma, lai iepazīstinātu parasto cilvēku ar orientēšanos. Un, protams, lielisks veids, kā cilvēkiem veselīgi pavadīt brīvo laiku.

Vai ar orientēšanos sportu var nopelnīt?
Nē. Pat pasaulē nav daudz sportistu, kuri ir 100% profesionāļi. Vienu laiku tāds bija arī mūsu Edgars Bertuks un varbūt tieši tāpēc arī viņš kļuva par pasaules čempionu. Divus gadus pirms tam viņš pameta darbu un kļuva par profesionālu sportistu. Ir atsevišķi gadījumi, kad orientieristi īslaicīgi spējuši atrast sponsorus, līdz ar to – arī trenēties profesionāli. Latvijā tas ir ļoti sarežģīti. Un arī Zviedrijā, lai cik viņi nebūtu pārāki par citiem, profesionālu sportistu ir diezgan maz. Piemēram, Zviedrijas orientēšanās leģenda Tūve Aleksandersone, kura izcīnījusi vairāk nekā 20 zelta medaļas pasaules čempionātos (15 zelta medaļas individuāli, astoņas – stafetēs). Šogad viņa uzvarēja arī pasaules čempionātā taku skriešanā, tuvāko sekotāju apsteidzot par vairāk nekā pusstundu. Nākamā gada sākumā Tūve piedalīsies ziemas olimpiskajās spēlēs Kortīnā, startējot jaunā sporta veidā slēpošanas alpīnismā (ski mountaineering jeb "skimo", kur Aleksandersone jau uzvarējusi divos pasaules čempionātos – aut.). Vēl profesionālis zviedriem ir pieckārtējais pasaules čempions Gustavs Bergmans. Citi zviedri, kuri ir vieni no labākajiem pasaulē, strādā algotu darbu, tiesa atšķirība no Latvijas ir tāda, ka tur darba devēji ir saprotošāki pret šo nodarbi.  Ikviens zviedrs zina, kas ir orientēšanās, jo viņiem jau gadu desmitiem tas tā ir skolu programmā.

Vieglatlētikā diezgan populāra ir prakse, ka Latvijas sportisti pārstāv arī ārzemju klubus. Vai orientēšanās sportā ir līdzīgi?
Jā, Latvijas vadošie orientieristi pārsvarā pārstāv Somijas un Zviedrijas klubus. Spēcīgākie saņem finansiālu atbalstu. Ir arī praktisks atbalsts, nodrošinot treniņu apstākļus un iespējas trenēties Zviedrijā vai Somijā bez maksas. Lielākā daļa pasaules vadošo orientieristu pārstāv tieši šo divu valstu klubus.

Vai arī "Kāpas" orientieristi pārstāv Zviedrijas vai Somijas klubus?
(smaida) Uldis Upītis un Matīss Saulīte. Man gan ir vīzija par šīs tradīcijas laušanu. Šobrīd spēcīgākos kluba jauniešus cenšos noturēt tepat – ar domu, ka nākotnē mēs varam būt konkurētspējīgi ar zviedriem un somiem. Es pat teiktu, ka kaut kādā mērā tas izdodas jau tagad. Oktobrī mēs Zviedrijā piedalījāmies lielākajās klubu orientēšanās stafetēs pasaulē, izcīnot 37. vietu 360 komandu konkurencē. Tas ir mūsu visu laiku augstākais sasniegums.

Īpašā sajūta – pārstāvot Latviju

Tu joprojām pats startē augstā līmenī, tāpēc vēlējos jautāt – vai uzvelkot Latvijas izlases kreklu, ir īpašas sajūtas?
Jā, pavisam noteikti ir! Tās ir pavisam citas sajūtas, un droši vien tāpēc man gribas pārstāvēt Latviju, jo tas iedod savādākas emocijas. Neteiktu, ka pārstāvot "Kāpu" būtu sliktākas emocijas, taču tās ir atšķirīgas. Abos gadījumos tā ir patriotiska sajūta. "Kāpas" gadījumā var runāt par lokālpatriotismu, taču nosacīti – tas, ka vēlos, lai Latvijā būtu viens vai vairāki klubi, kas spēj konkurēt ar pasaules vadošajiem klubiem, manuprāt, ir patriotisms valstiskā līmenī.

Noraksturo sajūtas, kādas ir, kad esi uzvilcis Latvijas izlases kreklu ar uzrakstu "Latvija" uz krūtīm.
(domā) Atbildības sajūta ir lielāka. Personīgi man, jo lielāka ir atbildība, jo vieglāk startēt un parādīt savu labāko rezultātu. Droši vien tā ir lielākā atšķirība sajūtās, ka uzvelkot Latvijas izlases kreklu, man ir vieglāk izrakt kaut kādas savu rezerves, lai nostartētu varbūt pat pāri savu spēju robežām. Esmu divreiz izcīnījis medaļas Baltijas čempionātā stafetēs, un abas reizes tas bija pārsteigums. Kad pārstāvu izlasi stafetēs, tad bieži vien man izdodas gada labākais starts. Ja man mugurā ir Latvijas izlases krekls, tad arī tā 80. vai 90. vieta Pasaules kausā man dod lielāku motivāciju nekā trešā vai piektā vieta Latvijas kausa posmā, jo Pasaules kausā es sacenšos ar pasaules labākajiem orientieristiem. Un pārstāvu Latviju.

Esi patriotisks?
Esmu diezgan patriotisks cilvēks. Mans patriotisms gan nav ārišķīgs vai publisks, es to demonstrēju vairāk savā attieksmē un darbā, vēlmē kaut ko dot atpakaļ sabiedrībai. Tas ir arī viens no iemesliem kāpēc strādāju par treneri – man ir ticība, ka ar savu darbu es varu ietekmēt to, kā jaunieši uztver valsti, sabiedrību, attiecas pret vērtībām. Ar savu piemēru es varu ietekmēt viņu domāšanu pozitīvā virzienā.

Patriotisma saknes meklējamas ģimenē?
Jā, mani vecāki arī ir patriotiski. Grūti pateikt, kurš no posmiem ir noteicošais, jo patriotismu man veicināja arī skolas vide un kaut kādas manas personiskās sajūtas. Patriotiska vide ir arī mūsu klubā. Valsts svētku pasākumus gan kopīgi neatzīmējam, bet uz gada noslēguma pasākumu gan sanākam kopā.

Četras dienas nekurienē

Latviju noteikti esi izskrējis krustu šķērsu. Vai ir kāda vieta, kas Tev ir īpaša?
Man ļoti patīk Ventspils apkārtnes meži - ļoti tehniski, sarežģīti orientēties. 2008.gadā Ventspils apkārtnē notika arī Eiropas čempionāts, un bija atsevišķi sportisti, kuri atsevišķus trases apvidus nosauca par vieniem no pasaulē labākajiem apvidiem.  

Un ārzemēs?
Mans absolūtais favorīts ir Zviedrija. Man ļoti patīk šī valsts. Bieži vedu tur savus jauniešus, jo orientēšanās klubam "Kāpa" ir cieša sadarbība ar vienu zviedru orientēšanās klubu. Pateicoties šai sadarbībai varam Zviedrijā organizēt ļoti lētas treniņnometnes – izmaksu ziņā tas ir lētāk nekā aizbraukt uz treniņnometni Latvijā. Dzīvošana mums ir par brīvu. Zviedrijas apvidi man ir ļoti mīļi, patīk tur orientēties. Pasaules kauss šogad notika Idrē, kas ir arī viens no lielākajiem slēpošanas centriem Zviedrijā. Labprāt vēlreiz tur atgrieztos!

Kā Tu atpūties?
Patīk lasīt grāmatas, tāda kārtīga klasika, literatūras dižgaru darbi. Īsti laika tam neatliek, taču reizēm arī makšķerēju. Un vēl man ļoti patīk ceļot, iet nopietnos kalnu pārgājienos, kas ilgst vairākas dienas. Piemēram, četru dienu pārgājiens – iet kaut kur nekurienē, nakšņot teltī. Pēdējoreiz tāds pārgājiens bija Norvēģijā, kur divas dienas pavadīju pilnīgi bez zonas. Nav nevienas takas, nesatiec nevienu cilvēku. Pirmajā dienā pamet civilizāciju un pēc četrām dienām tajā atgriezies. Es speciāli sameklēju tādu apvidu, kur nav apkārt pilsētu, nav taku, tikai karte un es. Nākamgad plānā ir sešu dienu pārgājiens Somijā. Perfekts veids, kā no visa atslēgties!