Rita Adumāne ir carnikaviete jau piektajā paaudzē, un pazīstama kā Carnikavas Tēlotājmākslas studijas vadītāja. "SidrabOtu" (līdz 2022.gadam – "Triepiens") ar nelielu pārtraukumu, kad pienākumus uz laiku bija uzņēmies Romāns Rudzītis, viņa vada kopš 2006. gada. Šogad amatu, kam veltīti vismaz 15 savas dzīves gadi, viņa atstās. "Ādažu Vēstis" ar Ritu Adumāni sarunājās par viņas ceļu uz glezniecību, mākslu un Tēlotājmākslas studijai veltīto laiku.
Kā sākās Jūsu ceļš glezniecībā?
Tas nāk līdzi no skolas laikiem. Man Carnikavas pamatskolā bija jauka skolotāja Biruta Barone, viņa bija pirmais cilvēks, kas man pavēra mākslas pasauli. Zīmēšana man ļoti patika un padevās. Pēc vidusskolas iestājos Latvijas Mākslas akadēmijas pedagoģijas nodaļā. Satiku cilvēkus, kuri iemācīja daudz vērtīgu lietu. Padomju laikos bija tāda profesija kā mākslinieks noformētājs, daudzus gadus strādāju šajā profesijā.
Savulaik esat strādājusi arī kā pedagoģe.
Jā, pabeidzot Mākslas akadēmiju sāku strādāt kā vizuālās mākslas pedagogs. Kopumā gan skolā ilgi nenostrādāju – kādus 10 gadus.
"Triepiena" sākums bija Mākslas dienās
Kā nonācāt līdz Carnikavas Tēlotājmākslas studijas izveidei?
Mūsu aktīvajai carnikavietei Ārijai Cekulei, kuru noteikti daudzi pazīst, bija doma Carnikavā organizēt Mākslas dienas, tas bija ap 2004. gadu. Aicinām kopā visus, kuri glezno, zīmē, kaut ko dara. Tā sākās Mākslas dienas, šeit, tautas namā "Ozolaine". Pēc gada vai diviem Ārijai radās ideja, ka ir nepieciešama arī studija. Tajā laikā nokļuvu projektu vadības kursos, projektu vadītāja man palīdzēja uzrakstīt projektu mākslas studijai. Aiznesu projektu uz Carnikavas domi, bet pēc kāda laika saņēmu zvanu no pašvaldības. Tā 2006. gada rudenī arī sākām darboties septiņu cilvēku sastāvā.
Būtībā viss sākās ar Mākslas dienām, vēlāk pāraugot Tēlotājmākslas studijā?
Jā, tā var teikt. Mākslas dienas turpinājās līdz pat Covid laikam, tagad pāris gadus nav notikušas. Mākslas dienās pulcējām ne tikai mūsu pašu dalībniekus, bet arī citus no novada – rokdarbniekus, metālmākslinieku. Šo gadu laikā notikušas arī mūsu studijas izstādes, lielākās bija uz 5., 10. un 15. gadu jubileju. Tiesa, 15. gadu jubilejas izstādi nācās pārcelt, tā notika pagājušā gada vasarā, kad praktiski pagājuši 16 gadi kopš dibināšanas. Studijas dalībniekiem bijušas arī savas personālizstādes.
Vai esat skaitījusi, cik tieši personālizstādes Tēlotājmākslas studijas dalībniekiem ir bijušas?
Precīzi nepateikšu, lai gan nav ļoti daudz – kādas piecas, varbūt sešas. 2020.gada martā izstāde bija Andai Neimanei, kura ir viena no mūsu aktīvākajām dalībniecēm (citu Tēlotājmākslas studijas dalībnieču mini izstādes regulāri ir aplūkojamas Carnikavas bibliotēkā – aut.). Starp mūsu studijas dalībniekiem trešdaļa ir tādi, kuri kaut kur jau ir mācījušies, bet ir arī tādi, kas atnāk prieka pēc un strādā. Atrod savu nišu un darbojas – vai tās ir eļļas, akrila krāsas vai pasteļa krītiņi.
Vai studijas dalībnieku gleznojumiem ir arī sezonāls raksturs? Piemēram, tagad ir pavasaris, kad viss sāk plaukt un ziedēt…
Jā, noteikti! Mēs šobrīd esam sieviešu kolektīvs un ziedu gleznojumu mums ir daudz.
Vīriešu kolektīvā nav?
Šobrīd nav, lai gan ir bijuši, arī jauni puiši. Mums ir kodols, kas nemainīgs jau kopš 2006. gada, bet pārējie dalībnieki mēdz pamainīties – cilvēki atnāk, pēc tam nomaina dzīvesvietu, aiziet, un citi nāk viņu vietā.
Cik šo gadu laikā Tēlotājmākslas studijā dalībnieku kopumā ir bijuši?
Man šķiet, ka ap 30, varbūt nedaudz vairāk. Šobrīd studijā darbojas 20 dalībnieces, no tām septiņām, kuras sāka pirms 17 gadiem, vairāk nekā puse ir palikušas.
Iemācīties gleznot var ikviens
Vai var teikt, ka savā dzīvē esat apvienojusi divas sirdslietas – mākslu un pedagoģiju? Lai gan skolā vairs nestrādājat, arī studijā nodarbojaties ar pedagoģiju.
Jā, tās noteikti ir sirdslietas. Vēl viena sirdslieta ir noformēšanas darbs, kas bija kādreiz. Mācīt pieaugušos un bērnus – katram vecumposmam ir sava specifika. Nevar pateikt, kurus būtu vieglāk mācīt, bet pieaugušajiem jau ir sava pieredze, viņiem svarīgi ir koncentrēties darbam, lai viņu netraucē, ja var tā teikt (smejas).
Pieaugušajiem jāļauj vairāk izpausties pašiem?
Laikam tas būs pareizs formulējums. Tie, kuri ir ar mākslas izglītību, – viņi jau ir gatavi mākslinieki. Viņiem jau ir savas domas, skices, tur tiešām vajag varbūt tikai nedaudz kaut ko piekoriģēt.
Vai pie jums nāk cilvēki arī bez priekšzināšanām?
Jā, tādi ir. Ir pāris seniori, kas atnākuši un sākuši gleznot ar eļļas krāsām, kas skaitās diezgan grūta, sarežģīta tehnika. Protams, ja cilvēks pirms tam nav gleznojis, vispirms vajag motivāciju. Ar lielu iekšējo vēlmi un cītību iemācīties var. Mums ir ļoti labs mikroklimats kolektīvā, visi viens otru atbalsta, iedrošina.
Tātad iemācīties gleznot var ikviens un jebkurā vecumā?
Domāju, ka var. Varbūt nevar veidot akadēmisko zīmējumu, un to mēs arī vairs nedarām, taču iemācīties zīmēt to kubiņu vai kafijas dzirnaviņas (norāda uz gleznu – aut.) spēj ikviens. Zīmējot ziedus, kam ir smalkākas nianses, vairāk tiek izmantota krāsu jaukšana. Lietas, kuras vajadzīgas ziedu uzgleznošanai, mācāmies, ja tas ir nepieciešams.
Jums studijā ir visu paaudžu cilvēki?
Aptuveni ceturtā daļa ir pensijas vecuma cilvēki, bet ir arī pirmsskolu un skolu pedagogi, kā arī jaunieši. Tieši šogad mums pievienojās divas jaunas dāmas. Vecuma gradācija ir ļoti dažāda. Turklāt, ja runājam par pedagogiem, tad tie nav vizuālās mākslas skolotāji. Ir matemātikas pasniedzēja, bērnudārzu audzinātājas, auklītes, bet, protams, ir bijuši arī vizuālās mākslas skolotāji.
Klusums un darba troksnis kā vislabākā noskaņa
Cik svarīga gleznošanas studijā ir noskaņa un fons – mūzika, sarunas vai pilnīgs klusums?
Mums studijā nav nepieciešams muzikālais fons vai kaut kāda ārēji radīta noskaņa. Sanākot kopā, iedzeram tēju vai kafiju, parunājamies un gleznojam. Manuprāt, fons rodas pats no sevis: kādam gribas parunāties, citam gluži pretēji – paklusēt. Lielākoties jau laikam cilvēkam svarīgs klusums. Citreiz ir domāts likt mūziku, bet kāds pasaka, ka trokšņa dzīvē jau tā ir daudz, labāk baudīt klusumu. Pilnīga klusuma jau nekad nav – švīkst zīmuļi, otas tiek skalotas. Darba troksnis (smejas).
Ko gleznot ir visgrūtāk?
Ziedus. To, kas mums vislabāk patīk, ir arī vissarežģītāk gleznot. Ziedi ir tik skaisti, perfekti veidoti, ka neko labāku par to, kādi tie jau ir, uzgleznot nevar. Atliek tikai ar lielu rūpību un iedziļināšanos tos atdarināt. Ir cilvēki, kuri atsakās ziedus gleznot to sarežģītības dēļ. Vienkāršas nav arī jūras ainavas. Mēs esam devušies plenēros (gleznošana brīvā dabā – aut.) un šajā pavasarī droši vien arī iesim. Ir mākslinieki, kam spēcīgā puse ir tieši plenēri. Jāglezno ir ātri, jo dienas gaitā mainās apgaismojums. Tāpēc mums ir bijušas meistarklases, kas māca tieši gleznošanu brīvā dabā.
Cik bieži notiek plenēri?
Bijuši divi nopietni plenēri profesionālu gleznotāju vadībā, taču ārā izejam gandrīz katru pavasari un rudeni. Dodamies uz Vecgauju vai Gaujas krastu, katrs izvēlas savu debespusi, uz kuru skatīties un glezno. Tagad strādājam arī ar fotogrāfijām – var nofotogrāfēt kādu ainavu un studijā to gleznot kaut pusi ziemas.
Cik ilgs laiks tiek ieguldīts vienas gleznas radīšanā, ja runājam tieši par darbu studijā?
(norāda uz gleznu pie sienas) Piemēram, šādas gleznas radīšana trīs piegājienos (trīs tikšanās reizēs sestdienās – aut.) būtu labs temps. Ar vienu piegājienu ir par maz, daži glezno divos, daži ilgāk. Tas atkarīgs no cilvēka, kā viņam tas padodas. Darbus pa pusei pabeigtus neatstājam.
Kas ir tas, ko Jums visvairāk patīk gleznot?
Man tuvāka ir klusā daba. Visiem saku, ka es esmu vizuālās mākslas skolotāja, kura arī glezno, sevi kā mākslinieci es īpaši neizceļu. Savulaik akadēmijā mācoties pie pasniedzējiem Heinrihsona un Villeruša, vairāk bija klusās dabas. Man tas liekas saprotamāk – tā priekšmetu savstarpējā saspēle, toņu nianses, senlaicīgie priekšmeti.
Cik personālizstāžu Jūsu radošajā dzīvē ir bijis?
Tieši personālizstādes ir bijušas divas. Protams, arī Tēlotājmākslas studijas izstādēs izstādīti mani darbi, esmu piedalījusies arī Mākslas dienu izstādēs.
Vai Jūsu darbi ir aizceļojuši arī aiz Latvijas robežām?
Jā, daži darbi ir uzdāvināti radiniekiem ASV.
Būs vairāk laika ģimenei
Pēc daudzu gadu darba šogad Jūs atstāsiet "SidrabOtas" vadītājas amatu. Ar kādām sajūtām to uztverat?
Tagad būs vairāk laika ģimenei, jo līdz šim sestdienās bija Tēlotājmākslas studija. Iespējams, ka uz studiju nākšu kā dalībniece, taču tas būs atkarīgs no darbiem, kas jāizdara [mājās]. Ir sakrājušies "parādi ģimenei".
Kāds ir nozīmīgākais novērtējums, ko esat saņēmusi Jūs un "SidrabOta"?
2012. gadā mēs ieguvām Mākslas dienu galveno balvu. Taču arī jebkura izstāde sniedz patīkamas sajūtas. Gatavojoties tām, jāiegulda liels darbs, viss jāsaliek tā, lai ikvienam būtu izstādīti labākie darbi. Kad izstāde ir atklāta, visi ir priecīgi, tad arī man ir gandarījums. Protams, katram studijas dalībniekam gribas redzēt savu darbu, tāpēc tos cenšos izlikt pēc iespējas vairāk, kaut vai divās rindās, bet, lai visiem ir prieks. Ja ir personālizstāde, tad var likt mazāk gleznu, bet kopējās izstādēs labāk vairāk.
Jūs jau pieminējāt gandarījumu. Par ko bijis vislielākais gandarījums šo gadu laikā, vadot studiju?
Laikam jau tas, ka cilvēks, kurš maz mācējis, varbūt zīmējis vien skolas laikā, atnācis uz studiju un sācis gleznot. Ja ir rezultāts, cilvēks ir radis prieku, tad arī es priecājos un izjūtu gandarījumu par savu darbu. Vēl arī studijas lielās izstādes, kad esam nostrādājuši garas stundas, lai atrastu optimālo variantu un izstādes apmeklētāji to novērtē.