Viens no Satversmes autoriem, kā arī 1944. gada 17. marta Latvijas Centrālās padomes memoranda autors Fēlikss Cielēns (07.02.1888. – 10.07.1964.) pamatoti uzskatāms par vēsturiski nozīmīgāko personību, kāda jebkad dzīvojusi Ādažos. Cielēns bija jurists, politiķis, rakstnieks un sabiedrisks darbinieks, kurš visu mūžu "dega" par Latviju. "Ja Fēlikss juta, ka var izdarīt ko labu tautai, sevi netaupīja," atzīmējot Latvijas Republikas Satversmes 95. gadadienu, 2017. gada aprīļa "Ādažu Vēstīs" rakstīja mūsu novada vēsturniece Elita Pētersone.
Šoreiz "Ādažu Novada Vēstis" tikās ar diviem kungiem, kuri cer, ka kādu dienu Ādažos būs piemineklis Fēliksam Cielēnam - pieminekļa idejas autoru, tiesību zinātņu doktoru Jāni Grasi un tēlnieku, Latvijas Mākslas akadēmijas profesoru Gļebu Panteļejevu. Sarunu ar viņiem caurstrāvo patiesa degsme – tā piemita gan Cielēnam, gan jūtama abu sarunu biedru stāstījumā.
Kā radās ideja Ādažos uzstādīt pieminekli Fēliksam Cielēnam? Kas bija sākuma impulss?
Jānis Grasis: 2022. gadā tika atzīmēta Satversmes simtgade, bet es biju viens no Satversmes vēstnešiem. Mēs braucām pa skolām – biju savā dzimtajā skolā, Ādažu vidusskolā, Carnikavas skolā un Ādažu Brīvajā Valdorfa skolā. Gatavojoties šīm vizītēm, aizdomājos, ko varētu pateikt Ādažu novada skolniekiem par Fēliksu Cielēnu. Teikšu godīgi – kad pajautāju, kas ir Cielēns, neviens nezināja. 2022. gada novembra "Ādažu Novada Vēstis" numurā aicināju celt pieminekli Cielēnam ("Mums pašiem jāveido jauni, savi pieminekļi", 4.lpp – aut.), taču nebija atsaucības. Vēl viens grūdiens man bija 2024. gada maijā, kad es piedalījos konferencē Rīgas Juridiskajā augstskolā. Konference bija tieši par pieminekļu tēmu – to nojaukšanu vai nenojaukšanu. Tajā piedalījās arī kāds ārzemnieks, kurš teica: "Jūs, latvieši, mākat tikai demolēt". Manī radās spīts pierādīt, ka arī mēs mākam cienīt tos, kuri ir to pelnījuši. Pērn griezos domē ar ideju, apņemoties pieminekli uzcelt par ziedojumiem. Vēlāk dome deva "zaļo gaismu" idejas realizācijai. Man ļoti patika Gļeba Panteļejeva piemineklis Gunāram Astram. Ņemot vērā, ka mēs abi esam profesori, bet dažādās zinātnes nozarēs, manī radās pārliecība, ka mēs sapratīsimies. Devos pie Gļeba ar piedāvājumu. Pamazām virzāmies uz priekšu.
Jūs pirms tam bijām personiski pazīstami?
J.G.: Nē.
Gļebs Panteļejevs: Man ikdienā apkārt ir tādi paši profesori kā es, piegriezušies, godīgi sakot (smaida), tāpēc bija liels prieks satikt profesoru no pilnīgi citas nozares. Satikāmies Latvijas Mākslas akadēmijas Tēlniecības katedrā. Norunājām vairākas stundas. Man bija ļoti interesanti. Pēc tam pievienojās mans kolēģis, kurš vēlāk jautāja: "Kas tas bija par veci, nenormāli interesantas lietas stāstīja" (smejas). Es aizdegos [par ideju]. Jutu, ka arī no Jāņa puses ir degsme. Interesanti, ka vakar izlasīju kādu faktu, ko līdz tam par Cielēnu nezināju. 1. Pasaules kara laikā, kad mūsējie plosījās Krievijā, bija gadījums, kad vesela latviešu sarkano strēlnieku rota Kazaņā bija padevusies baltajiem strēlniekiem. Ko ar viņiem darīt? Protams, nošaut, tas taču bija Ļeņina kaujasspējīgākais karaspēks. Tur patrāpījās Cielēns, kurš šajā laikā aktīvi darbojās latviešu kopienās Krievijā. Viņš personīgi vērsās pie balto strēlnieku ģenerāla [Vladimira] Kappela, lai letiņi netiktu nošauti. Jā, viņus pamatīgi represēja, bet, pateicoties Cielēnam, nenošāva (viņš spēja pārliecināt, ka strēlnieki nav boļševistiski noskaņoti – aut.).
Jāni, vai jums uzreiz bija skaidrs, ka Gļebs Panteļejevs ir īstais tēlnieks šī uzdevuma veikšanai?
J.G.: Sākumā apsvēru vairākus variantus, bija doma par kādu nelielu konkursu, piemēram, trim tēlniekiem, bet tad sāktos bazārs. Beigās izdomāju, ka likšu akcentu uz vienu tēlnieku. Es ticu Gļeba mākslinieciskajam redzējumam.
G.P.: Neesmu pirmo dienu šajā "biznesā" (smejas), tāpēc varu teikt, ka nekad nebūs pieminekļa vai pilsētvides darba, kas visiem patiks. Vienmēr būs pretestība. Sākotnēji pat pret Brīvības pieminekli attiecās kritiski un ar pretestību. Man arī dažādas pieredzes bijušas, piemēram, pamatīga bombardēšana, kā tas bija ar [Konstantīna] Čakstes pieminekli, vai gluži pretēji - asprātīga, labvēlīga kritika.
Sudraba liesma, kas raksturo Cielēna degsmi
J.G.: Kad biju Ādažu vidusskolas padomes priekšsēdētājs, radās diskusijas: "Ko godināt?" Visiem var atrast kaut kādus melnumus, bet Cielēns bija viens no Satversmes autoriem, Satversmes sapulces un četru Saeimu deputāts, ministrs. Un kas īpaši jāuzsver – viņa dalība Latvijas Centrālajā padomē. 1944.gada 17.martā tika pieņemts memorands, ko parakstīja 188 latviešu sabiedriskie un politiskie darbinieki, tostarp Cielēns. Memorands deklarēja nepieciešamību nekavējoties atjaunot Latvijas Republikas faktisko suverenitāti un izveidot Latvijas valdību. Memorandu izstrādāja tieši Cielēns. Mazākais, kas par to draudēja, bija koncentrācijas nometne.
G.P.: Konstantīnu Čaksti, pēc kura iniciatīvas izveidoja Centrālo padomi un kurš bija viens no memoranda parakstītājiem, galu galā arestēja, pārveda uz Salaspils koncentrācijas nometni, bet vēlāk ieslodzīja Štuthofas koncentrācijas nometnes barakās.
J.G.: Tādu cilvēku kā Fēlikss Cielēns, Ādažu novadā nav. Viņš memorandu parakstīja kā piektais, bet parakstīšana notika pēc hierarhijas. Pirmais parakstītājs bija Pauls Kalniņš, pirmo četru Saeimu priekšsēdētājs (saskaņā ar Latvijas Republikas Satversmi kā pēdējais Saeimas priekšsēdētājs viņš bija arī Valsts prezidenta pienākumu izpildītājs līdz savai nāvei 1945.gadā – aut.).
G.P.: Sākot darbu es vienmēr izpētu personību. Protams, par Cielēnu zināju jau iepriekš. Ļoti maigi izsakoties, gājiens ar Centrālās padomes memoranda parakstīšanu, bija riskants pasākums. Cielēns visu mūžu "dega" – degsme bija viņa galvenā pazīme. Var būt divu veidu karjeras cilvēki – karjeras karjeristi un "degošie" karjeristi, kuriem karjera nav galvenā, bet tā viņiem pati seko līdzi. Cielēns bija šis "degošais" karjerists. Arī 1905. gads bija riskants pasākums (Cielēns piedalījās 1905. gada revolūcijā, 1906.gadā viņu aizmuguriski notiesāja uz nāvi – aut.). Kaut kādā veidā viņam izdevās palikt dzīvam, lai gan viņu varēja pakārt uz pirmā ozola vai nošaut. Kad Cielēns sāka darbu pie Satversmes izstrādes, Latvija bija jauna valsts. Cilvēki mēdz teikt, ka viņš jau tikai viens no Satversmes autoriem, bet padomājiet, kas tas ir par darbu! Arī garlaicīgais rakstīšanas darbs var būt nenormāli grūts, sarežģīts un svarīgs. Cielēns bija principu cilvēks un savus principus viņš nekad nenodeva. Viņš pat sakašķējās ar Kārli Ulmani, par ko Vadonis bija ļoti dusmīgs. Viņš regulāri balansēja uz dzīvības un nāves robežas, arī jau pieminētajā 1944.gadā, kad viņam draudēja apcietinājums, taču viņš no tā nenobijās. Tieši tāpēc pieminekļa ideja ir liesma, latviski sudrabota liesma. Sudrabs latvietim ir svarīgs, tas nav tikai materiāls vai ķīmiskais savienojums. Sudrabā ir cēlums un gaume. Šī sudraba liesma raksturo Cielēna degošo sirdi.
Visbiežāk Cielēnu min kā vienu no Satversmes autoriem. Kas jums personīgi ir nozīmīgākais Cielēna devums?
J.G.: Viņš noteikti ir viens no mūsu konstitucionālisma pamatlicējiem. Es noteikti izceltu Satversmi un Centrālās padomes memorandu, kam tieši Cielēns bija autors. 1944. gadā to parakstīt bija drosme! Otra tāda cilvēka Ādažu novadā nav.
G.P.: Man jāpiekrīt Jānim – Satversme un memorands ir divi nozīmīgākie darbi. Un darbs ar izteikti antitotalitāru demokrātisko ievirzi miera laikā. Man nav nekas pret Ulmani, jo katram cilvēkam ir savs laiks un vieta vēsturē, bet tas, ka Cielēns sacēlās pret Ulmani, apliecina, ka viņš bija principiāls cilvēks ar savu pārliecību. Konsekvents demokrāts. Tas manī izraisa visdziļāko cieņu. Man vienmēr simpatizējušas un interesējušas personības, kas pārvar bailes, šaubas, iziet no komforta zonas. Radikāls piemērs ir Gunārs Astra, kurš parāda, ka savu dzīvi, neskatoties ne uz kādām ciešanām, var veltīt Latvijai. Vēl arī Lidija Lasmane – Doroņina. Intervijas ar viņu ir brīnišķīgas. Lai gan viņa ir izgājusi cauri ārprātam, bet runā tik gaiši. Šādi cilvēki iedvesmo!
Piemineklis kā Cielēna un viņa laikabiedru godināšana
Cielēns bija politiķis, jurists un diplomāts. Kāds viņu pat nodēvēja par "politikas karstgalvi". Kādu Jūs gribat parādīt Cielēnu?
G.P.: Degsme, degsme un vēlreiz degsme! Pētot viņa personību, saprotu, ka viņš bija diezgan kaislīgs cilvēks.
J.G.: (rāda grāmatu): Šo grāmatu par lielu naudu nopirku izsolē (Graša kunga rokās ir Fēliksa Cielēna 1948.gadā sarakstītā grāmata "Baltijas starptautiskā problēma" ar autora parakstu – aut.). Grāmatā Cielēns godīgi atzīst arī savas kļūdas, kas viņam bija.
Cik augsts plānots piemineklis?
G.P.: To noskaidrosim pēc maketēšanas dabā, bet pēc pieredzes provizoriski kopā ar postamentu tie varētu būt četri metri. Kad izveidosim maketu dabā, tad arī varēs atnākt un izteikties – par lielu vai par mazu, par tumšu, par gaišu.
Vai Cielēns piemineklī būs attēlots arī vizuālā formā?
G.P.: Jā, noteikti, jautājums tikai, kādā formā. Viens variants – viņš parādās kaut kur uz tās liesmas, bet pagaidām es vēl neesmu iedomājies, kā tas varētu izskatīties. Otrs variants – blakus atrodas kāds arhitektoniski profesionāli izstrādāts elements, kur ir ne tikai viņa portrets, bet arī informācija par viņa personību. Pielikt QR kodu, kā tagad dara, nebūs risinājums. Monumentālajai mākslai jābūt tekstam "uz vietas", lai tu vari atnākt bez telefona un uzzināt, kas tas bija par cilvēku. Sarunāties ar varoni tieši – bez elektronisko ierīču palīdzības.
Katrs darbs noteikti ir īpašs, bet ar ko šis darbs personīgi jums atšķiras no citiem pasūtījumiem?
G.P.: Liesma kā ideja man prātā bijusi jau gadiem. Skices man ir bijušas dažādās izteiksmēs, bet tāda darba, kur šī plastiskā valoda būtu lietota, man nav. Ir divi aspekti, kāpēc es ar cerībām skatos uz šo darbu. Varbūt es kādreiz uztaisīšu pieminekli Centrālajai padomei. Savulaik bija epopeja ar Konstantīna Čakstes pieminekli, kuru tā arī neuzcēla. Taču Latvijas Centrālās padomes fenomens ir viens no brīnišķīgākajiem momentiem Latvijas 20. gadsimta vēsturē - tieši tas, ka inteliģence varēja nodemonstrēt tādu raksturu, jo parasti tai piedēvē gļēvumu. Bet te sanāca smalki intelektuāļi un izdarīja ko tādu, ko dara varoņi frontes līnijās. Ja mēs šo darbu [Fēliksa Cielēna pieminekli] veiksmīgi aizvedīsim līdz finālam un atklāsim, man būs milzīgs gandarījums, ka es beidzot varu atdot godu šiem 188 vīriem, kas parakstīja memorandu. Ne tikai Cielēnam.
Brīvs savā domas lidojumā
Cik Jūs kā tēlnieks varat būt brīvs savā domu lidojumā?
G.P.: Absolūti! Protams, jebkuram ir tiesības man jautāt un ieteikt. Tiekoties ar deputātiem bija daži ieteikumi, tāpēc tagad tiek veidota maketa otra versija – ideja paliek tāda pati, bet būs nedaudz mainīta kompozīcija. Ja man tas šķiet interesanti, tad es to daru, nesagaidījis līgumu. Es mēģinu būt degsmes nevis karjeras karjerists (smejas).
Kāds ir pieminekļa radīšanas process – ar ko jūs sākat, un, kas ir sarežģītākais posms?
G.P.: Pirmais ir idejas un koncepcijas izstrāde, ar ko mēs jau praktiski nodarbojamies. Tas vēl nav darba etalons, kas ir nākamā stadija – kad rodas kaut kādi modeļi, kas domāti tehniskajai realizācijai. Šis (rāda uz maketu) vēl nav domāts tehniskajai realizācijai, kas nozīmētu gatavību rasēt, konstruēt, griezt, metināt, liet. Veiksmīgā gadījumā pirmajam posmam jeb idejas izstrādei jāvainagojas ar sabiedrības pieņemšanu. Mūsu gadījumā tā ir pašvaldība kā [sabiedrības ievēlēti] sabiedrības pārstāvji. Sabiedrībai ir jāpieņem. Nedrīkst atvest, uzlikt un teikt – es tā redzu un viss. Ja ideja ir pieņemta, mēs strādājam tālāk. Maketēšana dabā ir neatņemams rituāls – tas ir nepieciešams absolūti jebkuram vides darbam. Darbnīcā un vizualizācijā, īpaši ņemot mākslīgā intelekta iespējas, objektīvu izmēru novērtēt nevar. Vizualizācijā viņš var izskatīties brīnišķīgi, bet var būt par lielu vai mazu. Ja izmērs un kompozīcija ir skaidri, tad ir sākam to realizāciju, kas atkarīga no materiāliem. Mums ir plānots nerūsējošais tērauds un slīpēts betons kā pamatne. Tam seko būvdarbi, uzstādīšana…
…un atklāšana!
G.P.: Jā, tas pats par sevi. Esmu lasījis daudzu tēlnieku memuārus un secinājis, ka autora izjūtas [darba atklāšanā] cauri laikmetiem palikušas nemainīgas. Pēdējās dienās šķiet, ka kaut kas pietrūkst, kaut kas nesakrīt, urbumi ir nepareizā vietā un tamlīdzīgi. Mūžīgi mūžos, āmen! (smejas).
Jums noteikti ir bijuši gadījumi, kad sabiedrība sākotnēji nepieņem darbu…
G.P.: Te ir jautājums, ko mēs uzskatām par sabiedrību. Jau pieminēju pašvaldību kā sabiedrības pārstāvjiem. Aiz deputātiem stāv viņu vēlētāji, kas vēlāk var atnākt ar dakšām un lāpstām. Taču var būt arī kaut kādas sabiedrības grupas vai NVO, kas pretendē uz to, ka pārstāv visus. Labi organizēts mazākums var atnākt un izdarīt savu destruktīvo darbu. To es neuzskatu par sabiedrības viedokli. Zinu gadījumu, kad māksliniecei tiek pārmests, ka viņa iet kaitīgu un bīstamu ceļu, jo, redz, visi bērni viņas izstādē ir lieli un balti. Vai tā ir sabiedrība vai kliķe, kas cenšas uzurpēt tiesības uz sabiedrības viedokli? Tas ir arī stāsts par blogeriem, influenceriem un sociālajiem tīkliem kopumā. Izskatās, ka tas ir baigais viedoklis, bet īstenībā to pārstāv 10 cilvēki.
J.G.: (apstiprinoši pamāj ar galvu) Tā patiešām ir mūsdienās.
Provokācija kā vēstījums neaizmirst vēsturi
Vai piemineklis drīkst būt neērts, izaicinošs un provocējošs? Piemēram, jau pieminētais Astras piemineklis un tā atrašanās vieta pie Augstākās tiesas.
G.P.: Nenoliedzu, ka tur ir zināma provokācija, ņemot vērā, ka blakus ir ēka, kur viņš tika prettiesiski notiesāts. Protams, pēc padomju laika likumiem viss bija perfekti, tiesneši legāli darbojās šī režīma ietvaros, bet no civilizācijas viedokļa tas bija prettiesiski un nelikumīgi. Iestādēm, kurām ir valstiski sankcionēta represīvā funkcija, ir jāpievērš īpašu uzmanību. Šeit es vārdu "represijas" nedomāju ar negatīvu nokrāsu, jo, ja cilvēks ir izdarījis noziegumu, viņam ir jāsaņem sods. Taču Astras piemineklis ir atgādinājums par to, pie kā var novest sabiedrības vienaldzība. Brīnišķīgās sievietes, kuras strādā Augstākās tiesas ēkā, kategoriski nepieņēma pieminekļa atrašanās vietu. Es viņas saprotu, protams, ka atrašanās vieta var radīt diskomfortu, bet, ja gribam tikai komfortu dzīvē, kur mūsu skatam nav nekā traucējoša, tad taisām strūklakas un stādām puķes. Bet vai tādā gadījumā dzīve ir pilnvērtīga? Gunārs Astra radīja ap sevi diskomfortu un pats bija staigājošs diskomforts. Tagad viņš joprojām mums par to atgādina un skatās uz mums ar smagu skatienu. Es to darīju apzināti! Lūk, cilvēki, skatieties uz viņu, jo tas var atkārtoties. Un tiesneši, skatieties uz Astras pieminekli katru rītu, ejot uz darbu, jo jūsu kolēģi, kuri pievēra acis, bija tie, kuri viņu notiesāja. Neesat tādi! Tiesneši toreiz līdz galam nesaprata manu vēstījumu, uztvēra to kā uzbraucienu, bet es gribu vienkārši palīdzēt neaizmirst lietas, kuras nav aizmirstamas un par kurām vienmēr jāatceras.
Vai jums ir kāds tēlniecības darbs, kurš jums pašam personīgi ir īpaši tuvs?
G.P.: Nav viena tāda. Kalpaka piemineklis man ir tuvs, svarīgs un mīļš, tāpēc, ka tas ir svarīgs un mīļš ļoti daudziem cilvēkiem. Esmu no ļoti daudziem cilvēkiem dzirdējis, ka viņi pieminekli uzskata par savas mentālās pasaules sastāvdaļu. Tas man sagādā milzīgu prieku un gandarījumu. Saraksta augšgalā es liktu arī "čekas durvis" (piemiņas zīme Komunistiskā terora upuriem "Melnais slieksnis", bijušā VDK ēka). Priecājos, ka man izdevās tur sevi nobremzēt un neļauties liekvārdībai. Tur ar minimāliem līdzekļiem sanāca pateikt maksimāli daudz. Arī Cielēna pieminekļa sakarā es gribētu pateikt maksimāli, lietojot minimālus līdzekļus. Piemēram, pirmā Eiropas basketbola čempionāta uzvarētājas "Sapņu komandas 1935" trenerim Valdemāram Baumanim ir ļoti tēlains un uzrunājošs piemineklis. Tur ir tēls! Šeit tēlu nav, šeit ir zīme.
Atgriešanās Ādažu novadā
Jums šī ir "atgriešanās" Ādažu novadā, jo savulaik jūs veidojāt pieminekli arī Ojāram Vācietim.
G.P.: Es jums atklāšu kādu noslēpumu. 1984.gadā mani iesauca Padomju armijā un es pusgadu dienēju Kadagas bāzē. Līdz ar to esmu saistīts ar Ādažiem jau no 1984. gada (smejas). Ojāra Vācieša piemineklis bija viena nozīmīga mana dzīves posma svarīgākais darbs. Bija neiedomājami interesanta sadarbība ar arhitektiem Ingūnu Rībenu un Uģi Zāberu. Parasti ir tā – es izdomāju skulptūru, uztaisu maketu, arhitekts uzzīmē labiekārtojumu, varbūt iesaka pamainīt proporcijas. Bet ar Ingūnu un Uģi bija kopdarbs. Plaisas turpinājumu aiz pieminekļa mēs veidojām visi trīs kopā – aizbraucām uz kapiem, biju paņēmis līdzi metāla stieņus un tur uz vietas tos arī montējām, lai saprastu, kā tas izskatās dabā. Ojāra Vācieša piemineklis ir pilnīgi sinerģisks objekts.
G.P.: (pārliecinoši) Sudraba liesma! Nosaukums pie manis atnāca gandrīz tajā pašā dienā pēc tikšanās ar Jāni, bet es vilku garumā. (Pievēršas J. Grasim) Piedod, tā nebija mākslīga vilkšana garumā. Man galvā bija [nosaukums], bet nebija rezultāta, ko parādīt.
Kas jums kā tēlniekam ir vislielākais kompliments?
G.P.: Kad cilvēks pasaka – es nesaprotu, kā tas tev varēja ienākt prātā (abi smejas). Tas ir kaifa brīdis! Vēl viens ļoti emocionāls moments ir 11. novembris Jūrmalā, kur netālu no manas darbnīcas atrodas manis veidots piemineklis ("Tilts un Mūžība", Latvijas Brīvības cīnītāju piemiņas zīme). Lāčplēša dienā cilvēki tur saliek svecītes un skats ir vienkārši fenomenāls. Parasti 11.novembrī no darbnīcas pārrodos mājās vēlu, tāpēc redzu to svecīšu jūru, kas ar katru gadu paliek arvien lielāka. Nevaru atraut acis – vienkārši apstājos un skatos. Ārkārtīgi skaisti. Dzīve ir izdevusies!
GĻEBS PANTEĻEJEVS
Gļebs Panteļejevs ir viens no izcilākajiem un nozīmīgākajiem Latvijas mūsdienu tēlniekiem, kurš devis milzīgu ieguldījumu valsts pilsētvides un monumentālās mākslas attīstībā.
Nozīmīgākie darbi:
- "Pret straumi". Piemineklis pulkvedim Oskaram Kalpakam, Rīgā, Esplanādē (2006.)
- "Melnais slieksnis". Piemiņas zīme pie bijušās VDK ēkas ("Stūra mājas") Rīgā (2003.)
- "Nebaidies". Piemineklis Gunāram Astram pretī Latvijas Republikas Augstākajai tiesai (2022.)
- Piemineklis basketbola trenerim Valdemāram Baumanim pie sporta nama "Daugava", Rīgā (2025.)
- Ojāra Vācieša memoriāls Siguļu kapos (2015.)
- "Teleports". Piemineklis Kurzemes hercogam Jēkabam Kuldīgā (2012.)