Kapelāns un priesteris Ilmārs Kravalis: “Svarīgi ielūkoties sevī, lai saprastu, ka katrs esam Dieva bērns”
Priesteris, kapelāns un armijas kapteinis Ilmārs Kravalis uzaudzis kuplā ģimenē, kurā daudzi izvēlējušies tieši garīgo ceļu. Šobrīd viņš kalpo Ādažos, Carnikavā, Upesciemā un Saulkrastos, kā arī strādā ar jaunajiem kadetiem Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā, bet savulaik bijis kapelāns arī Ādažu militārajā bāzē. Ar garīdznieku kādā sniegotā ziemas vakarā tikāmies vienā no viņa darba vietām kaimiņu novadā Saulkrastos, lai dievnama mājīgajās telpās aprunātos par priestera dzīves aicinājumu, garīgajiem un laicīgajiem izaicinājumiem, karu un mieru, kā arī Adventes laiku.
Ticīgs jau no bērnības
Mēdz teikt, ka ģimenē ir spēks. Kāda ir jūsu ģimene?
Mēs ģimenē esam pieci bērni – četri dēli un meitiņa peciņa, kura ir pati jaunākā no mums, bet no brāļiem visjaunākais esmu tieši es. Ģimenē esam trīs garīdznieki. Garīgo ceļu nav izvēlējušies vecākais brālis un māsa. Brālis strādā dažādus darbus Stāmerienā, bet māsa Daugavpils Universitātē ir pasniedzēja. Es kalpoju šeit, Saulkrastos, Carnikavā, Ādažos un Upesciemā, viens brālis Latgalē, bet trešais brālis Andris ir bīskaps Rīgā. Esam no Gulbenes, bet mūsu dzimtas saknes stiepjas Latgalē.
Vai jūsu vecāki arī bija izvēlējušies garīgo ceļu?
Mēs esam no katoļu ģimenes, taču mūsu vecāki nebija garīdznieki. Mēs jau no bērna kājas tikām audzināti ticībā, taču vecāki mums neko neuzspieda. Garīgo ceļu mēs izvēlējāmies paši. Sākumā pabeidzu celtniecības tehnikumu, pēc tam arī Latvijas Lauksaimniecības universitāti, iegūstot Maģistra grādu vides zinātnēs.
Reliģiskā joma parādījās vēlāk?
Tas viss notika paralēli. Pēc Maģistra grāda iegūšanas esmu skolojies Polijā, kur pieņēmu lēmumu kļūt par garīdznieku. Biju ticīgs cilvēks jau no bērnības. Padomju laikos ar vecākiem gājām uz baznīcu – gan tad, kad varēja, gan tad, kad nevarēja. Citreiz palikām arī mājās un lūdzāmies tur. Garīgo pusi vecāki visu laiku centās uzturēt. Pieaugot, pusaudža gados, vecāki jautāja, vai iesim uz baznīcu. Tas bija brīvprātīgi. Ja iepriekšējā dienā biju aizgājis uz diskotēku, gribējās gulēt, tad paliku mājās. Reizēm labāk bija aiziet uz baznīcu, lai māmiņa nejautātu, cik ilgi biju diskotēkā (smaida). Dzīvojām parastu skolēnu un vēlāk arī studentu dzīvi, bet ticība vienmēr bijusi klātesoša. Kad braucām pie radiem uz Latgali, vienmēr gājām uz baznīcu. Tur tas bija normāli.
Arī padomju laikos?
Jā, arī tad. Protams, cilvēkiem bija bail, zinājām, ka var būt represijas, bet nebija tik traki. Reizēm ar mums aprunāties atnāca skolotāja. Viņai tas bija jārunā, to jau mēs sapratām – ne tikai par blēņām runāt, bet arī to, ko viņiem lika. Mēs zinājām, kas ir padomju vara, ko var runāt skolā, ko nevar. Pamatskolu pabeidzu vēl padomju varas iekārtā.
Mācoties Polijā nolēma kļūt par garīdznieku
Pieminējāt Poliju. Kur un cik ilgi mācījāties?
Jāņa Pāvila II Metropolijas seminārā mācības ilga sešus gadus. Arī tur ieguvu Maģistra grādu.
Uz Poliju devāties ar pārliecību, ka būsiet garīdznieks?
Nē. Paziņa man palīdzēja atrast augstskolu, tobrīd pat nezināju, kas tā būs par skolu. Tikai atbraucot uzzināju. Protams, gribēju katolisko, bet nezināju, ka tas būs garīgais seminārs. Tur ir atšķirība – vai tā ir laicīgā katoliskā augstskola vai garīgais seminārs ar formāciju jeb garīgo apmācību un dzīvesveidu. Jebkurā brīdī gan bija iespējas doties projām, ja tas nepatiktu vai neuzrunātu, taču es izvēlējos palikt.
Kurā semināra gadā jūs sapratāt, ka tas ir jūsu aicinājums?
Tur ik pa laikam bija jāpieņem lēmumi. Pēc kāda laika ir nelielas iesvētības, kuru laikā tev iedod sutanu (katoļu garīdznieka tērpu – aut.), kas dod iespēju lasīt lekcijas. Pēc tam pieaudz, kļūsti par akolūtu (bīskapa pavadonis, kalpotājs pie altāra priesterim un diakonam – aut.). Pēc tam nākamais solis jau ir diakons jeb mācītāja palīgs. Par labu garīdzniecībai kā aicinājumam nosliecos ceturtajā vai piektajā gadā.
Pirmais katoļu kapelāns Latvijas armijā
Kā tālāk attīstījās jūsu karjera, atgriežoties Latvijā?
2008.gadā saņēmu diakona svētības. Tieši tajā pašā gadā arī Latvijas armija meklēja katoļu kapelānu, un es atsaucos šim aicinājumam, lai gan līdz galam nebiju par to pārliecināts. Devos pie tā laika kardināla Jāņa Pujāta, sākumā viņš mani negribēja laist, bet vēlāk tam tomēr piekrita. Tā kļuvu par pirmo katoļu kapelānu Latvijas armijā.
Kāpēc kardināls Pujāts nevēlējās, lai kļūstat par armijas kapelānu?
Viņš uzskatīja, ka būtu labāk, ja es paliktu draudzē. Tas ir mazliet savādāks kalpojums. Piemēram, ja man ir mācības, es visu laiku esmu armijā, tajā laikā mani aizvieto kāds cits. Kapelāns ir tāds garīdznieks, kurš domāts noteiktai vietai – slimnīcai, armijai, skolām. Tagad esmu kapelāns Latvijas Nacionālajā aizsardzības akadēmijā (NAA), strādāju ar kadetiem, kuri ar laiku kļūs par virsniekiem. Iepriekš kā kapelāns esmu kalpojis Ādažos un Cēsīs.
2011. gadā jūs kļuvāt par virsleitnantu, tagad esat kapteinis. Militārā pakāpe nepieciešama, lai varētu strādāt bruņotajos spēkos?
Jā, jo kapelāns ir štāba virsnieks. Par virsleitinantu kļuvu tikai trīs gadus vēlāk, jo 2008.gadā sākās krīzes laiki, bija bažas vai pastāvēs NAA, turklāt es piedzīvoju avāriju, izkritu no kursa, tādējādi to vajadzēja pabeigt vēlāk. Esmu viens no kapelāniem, kurš izgājis pilno kareivja apmācību Alūksnē un Cēsu instruktoru skolu, kur vēlāk biju arī kapelāns. Šī pieredze noteikti palīdz darbā ar jaunajiem kadetiem. Viņiem ir daudz enerģijas, bet dažiem šķiet, ka trīs kilometru pārgājiens ir garš gabals. Pandēmijas laikā neko nevarējām organizēt, tāpēc izdomājām gājienu apkārt Alūksnes ezeram (aptuvenais garums ir 22km – aut.) kopā ar NAA personālu un kadetiem. Gājām nesteidzīgi, taču beigās kadeti bija pārsteigti, cik daudz nogājuši. Tā tikai liekas, ka tas ir daudz vai grūti – viss ir galvā.
Svētceļojumos var izdzīvot savu garīgo pusi
Ja runājam par pārgājieniem, 2015.gadā jums radās brīnišķīga ideja – kopā ar kareivjiem doties svētceļojumā no Ādažiem uz Aglonu. Vai šī tradīcija turpinās?
Tāda ideja radās, jo jau iepriekš Polijā vairākkārt biju gājis līdzīgā svētceļojumā no Varšavas uz Čenstohovu – šajā pārgājienā dodas aptuveni 5000 cilvēku. Armijas grupa tur ir aptuveni 600-800 cilvēku. 10 dienās bija jāveic aptuveni 250 – 300 kilometri, tātad katru dienu vidēji ap 32-33. Čenstohova poļiem ir kas līdzīgs kā mums Aglona. Iedvesmojoties no šī pārgājiena, organizēju gājienu no Ādažu bāzes uz Aglonu. Pats esmu devies uz Aglonu trīsreiz, pēc tam tradīciju pārņēma cits kapelāns, bet pandēmijas laikā svētceļojums nenotika. Zinu, ka tagad tradīciju grib atjaunot.
Abos svētceļojumos jāmēro garas distances. Kādas personības šķautnes šādos gājienos atklājas cilvēkā?
(smejas) Fiziski karavīram nav grūti, bet jāpiecieš kādas citas lietas – pats nevari izvēlēties ātrumu, jāiet kolonnā. Tas iemāca sava veida pazemību, draudzību, palīdzēšanu citiem. Karavīrs caur pārgājienu izdzīvo savu garīgo pusi. Ne visi karavīri, kuri gāja uz Aglonu, bija ticīgi, bet daži gribēja padziļināt šo ticības ceļu. Ir daudzi, kuri vēlētos šādā pārgājienā doties, bet netiek. Zinu karavīrus, kuri uz Aglonu devās savā brīvajā laikā.
Varšavas – Čenstohovas pārgājienā devās arī citi karavīri no Latvijas?
Pirmajā reizē gāju viens, pēc tam pievienojās arī citi latvieši. Esam gājuši kopā arī ar vāciešu un ukraiņu karavīru grupām. Pirmajās dienās tur var pārēsties, jo cilvēki ceļa malās mūs cienā ar ēdieniem un saldumiem. Nākamgad būs 35. gads kopš svētceļojums tiek iets ar armijas specifiku, esmu jau saņēmis uzaicinājumu piedalīties.
Misijās esošie kareivji mājās notiekošo uztver emocionālāk
Ja esat bijis kapelāns Ādažu militārajā bāzē, tad noteikti ir bijusi saikne ar Afganistānā vai Irākā dienošajiem karavīriem?
Jā, es pats trīs reizes esmu bijis Afganistānā, taču ne misijā. Katrā no reizēm pavadīju tur aptuveni mēnesi. Tobrīd mūsu kontingentam kapelāna nebija, tāpēc es vairākkārt apciemoju mūsu karavīrus.
Lai gan bijāt neilgu laiku, vai varat atklāt, kādas atziņas tur guvāt?
Cilvēks, kurš ir misijā, ir nedaudz atrauts no realitātes, tāpēc meklē garīgo atbalstu, pārdomā tās vērtības, kas viņam ir svarīgas. Bieži vien misijas laikā, pildot savus darba pienākumus, cilvēks uz dzīvi paskatās mazliet savādāk, it kā no malas. Katra misija karavīram ir savādāka. Mans uzdevums ir viņu iedrošināt un nomierināt. Esot tur, viņi ļoti asi mēdz uztvert to, kas notiek mājās, vairāk pārdzīvo. Nepieciešamības gadījumā kapelāns aizbrauc arī pie tuviniekiem, palīdz sakārtot ne tikai kādas militārās, bet arī cilvēcīgās lietas. Dažreiz, esot misijā, karavīrs ar mani sarunā, ka atgriežoties salaulāsies pie manis baznīcā. Es bieži vien to esmu piemirsis, bet cilvēks atbrauc un saka: “Kapelān, kā bijām runājuši” (smejas).
Pēc misijām cilvēki mēdz psiholoģiski mainīties, īpaši, ja tās laikā piedzīvoti traģiski brīži. Tur kapelānam droši vien ir visvairāk darba?
Diemžēl misijas laikā var gadīties redzēt nāvi, kad mirst kāds draugs vai sprāgst mīnas. Šādos brīžos rodas jautājums “kāpēc”? Kāpēc kāds dzīvo, bet cits mirst? Tad arī cilvēks vēršas pie kapelāna un varbūt pat atrod ticību.
Vai armijā ticīgu cilvēku īpatsvars ir lielāks nekā sabiedrībā kopumā?
Kāds no maniem komandieriem ir teicis: “Ja mēs esam ierakumos, tad visi esam ticīgi”. Ja nopietni, tad kādi 20-30% varētu būt ticīgi, no kuriem 10% praktizē. Kad strādāju Ādažos, kanādieši savu garīgo dzīvi veidoja, skatoties kā strādā mūsu kapela un kapelāni. Tolaik Kanādai Ādažos nebija sava katoļu kapelāna, viņi nāca pie manis vai poļu kapelāna. Pamazām katoļu kapelāni parādījās arī citu valstu karavīru brigādēs.
Grūti brīži mēdz būt arī pašiem kapelāniem. Vai tad viņi uztic savas pārdomas kolēģiem?
Jā, kapelānam viss ir gluži tāpat kā citiem cilvēkiem, ikviens ir grēcīgs. Mums ir kapelānu sanāksmes, kur meklējam veidus, kā var labāk palīdzēt citiem. Paši rūpējamies arī par savu garīgo pusi, piemēram, ejam uz grēksūdzi. Ja dzīvo bez tās, tad nevar ielikt sevi grožos (sirsnīgi smejas). Katoļiem minimālais termiņš ir grēksūdze reizi gadā, bet es negaidu šo gadu, dodos biežāk. Paralēli mums vēl ir jālūdzas par uzticēto tautu, manā gadījumā – Carnikavas, Ādažu, Saulkrastu un Upesciema draudzēm, kā arī visiem karavīriem.
Cilvēkiem vajag dievnamu!
Ādažos jums ir evaņģelizācijas punkts nevis dievnams. Kāpēc?
Vismaz 10-15 gadus dievkalpojumi notika armijas bāzē, kur bija kapela. Diemžēl armijas bāzē nevar izveidot draudzi, tas nav iespējams adresē, kas pieder bruņotajiem spēkiem. Savulaik visus apmierināja, ka brauca garīdznieks, bet draudze tā arī netika nodibināta. Kopš tā skaitās NATO bāze, drošības apsvērumu dēļ civilos iedzīvotājus tur vairs iekšā nelaiž. Taču, lai varētu notikt dievkalpojumi, mēs tos organizējam Ādažu vecajā tautas namā. Līdzīgi ir arī pareizticīgajiem.
Jums uzticētas četras draudzes, strādājat arī aizsardzības akadēmijā. Kā visu var apvienot?
Viss ir sīki saplānots. Piemēram, pulksten deviņos ir dievkalpojums Carnikavā, divpadsmitos Saulkrastos, piecos Ādažos. Divreiz mēnesī ir dievkalpojumi Carnikavā un Upesciemā, katru svētdienu – Ādažos un Saulkrastos. Ja militāro mācību dēļ nevaru novadīt dievkalpojumu, lūdzu, lai kāds no garīdzniekiem mani aizvieto.
Kura no jūsu draudzēm ir viskuplākā?
Draudze Saulkrastos, jo šeit ir baznīca. Lai gan draudzes nav lielas, par savu baznīcu domājuši gan carnikavieši, gan ādažnieki. Katrā ziņā draudzēm šādas vīzijas ir. Ādažos uz dievkalpojumiem nāk ap 30 cilvēku, Carnikavā līdz 20. Protams, ticīgo ir vairāk, bet daļa nenāk, jo nav baznīcas, bet uz kultūras namiem viņi nenāk.
Viņiem pietrūkst tās sajūtas, ko rada dievnams?
Precīzi! Dievnams dod pilnīgi citu sajūtu. Kad aicinu viņus doties uz Saulkrastu baznīcu, viņi atbild, ka labāk uz Rīgu aizbrauks. Tāpat kā visi ceļi ved uz Romu, visi vienmēr skatās uz Rīgas pusi. Dažiem vecāka gadagājuma cilvēkiem der arī Saulkrastu baznīca, jo viegli piebraukt, bet ne visiem.
Esmu dzirdējis terminu “anonīms kristietis” – cilvēks, kurš Dievam tic, taču uz baznīcu vai draudzi nedodas kādu iemeslu dēļ.
Tā ir ļoti bieži. Uz baznīcu nav jāiet manis vai kāda cita garīdznieka dēļ. Anonīms kristietis nesakrīt ar kristieša būtību – palīdzēt un iet pie citiem, stāstīt par Dievu. Reizēm tie ir kādi stereotipi vai aizvainojums, arī situācijas dzīvē, kad cilvēks kaut kādu personisku iemeslu dēļ neredz vairs iespēju nākt uz baznīcu. Es šos cilvēkus labi saprotu.
Karu Ukrainā pieļāva cilvēki nevis Dievs
Vai kā garīdznieks esat pamanījis pārmaiņas cilvēkos Ukrainā notiekošā kara dēļ?
Jaunie cilvēki bruņotajos spēkos vairāk aizdomājas, kur viņi dzīvo un par ko cīnās. Šogad pieteikušies diezgan daudz cilvēku, kuri savu dzīvi plāno saistīt ar armiju. Tas ir apsveicami, ka cilvēki domā par to, kas viņiem ir svarīgs. Karš Ukrainā iespējams daudziem liek justies nedroši un saprast, ka viņi ir vajadzīgi armijai un tēvzemes aizsargāšanai. Cilvēki man mēdz jautāt, kāpēc notiek karš, kāpēc Dievs to pieļauj.
Tas vienmēr ir bijis viens no būtiskākajiem jautājumiem, ko cilvēki uzdod saistībā ar Dievu un karu.
Jā, bet vai patiešām Dievs ir to pieļāvis? Lēmumus pieņemam mēs, cilvēki, tādējādi arī šo karu paši esam pieļāvuši. Dievs ir tik brīnišķīgs, ka devis mums brīvo gribu darīt lietas tā, kā mēs to vēlamies, taču cits jautājums, kā mēs to izmantojam. Bieži saka – kad sākas karš, cilvēki skrien uz baznīcu. Neredzu, ka mana baznīca būtu kļuvusi pilnāka. Jāprot izmantot visus līdzekļus, lai nenonāktu līdz karam. Ja tos neprotam izmantot, karš diemžēl notiek. Ukraiņiem šis noteikti ir svēts karš, jo viņi aizstāv savu dzimteni. Baznīca aicina uz mieru un saticību. Ja kādā baznīcā mēģina stāstīt kaut ko citu, tā jau ir smadzeņu skalošana, propaganda. Ja iesvēta ieroci, kas domāts nogalināšanai, tas neiet kopā ar baznīcas mācību. Var svētīt to, kas kalpo cilvēka labumam, bet ne to, kas kalpo nāvei. Ne velti piektais bauslis vēsta: “Tev nebūs nokaut”.
Kara sakarā ir kāds interesants stāsts. Francijā 2. Pasaules kara laikā kāda draudze lūdzās, lai to Parīzes rajonu, kur draudze atrodas, neuzspridzinātu, lai gan viss jau bija saplānots, vajadzēja tikai saņemt pēdējo pavēli. Un viņi lūdzas joprojām. Kad kāds žurnālists viņiem vaicāja, kāpēc viņu to joprojām dara, ja karš jau sen ir beidzies, viņi atbildēja, ka kopš kara pagājis pavisam niecīgs laiks, ja to skata mūžības kontekstā.
Iepriekš bijāt minējis Čenstohovas pārgājienu kopā ar ukraiņiem. Vai kara laikā esat ar viņiem runājuši?
Ik pa laikam sazinos ar ukraiņu kapelānu, kurš kopā ar jaunajiem virsniekiem toreiz devās pārgājienā. Kad šogad sarakstījāmies, viņš rakstīja: “Tie paši karavīri tagad ir smagākajās kaujās Mariupolē” (Mariupoles kaujas norisinājās no 25.februāra līdz maijam – aut.). Viņš bija devis savu svētību pāris karavīriem, kas devās uz Mariupoli. Vienam virsniekam, kuram bija dota svētība, uzlidojumā brīnumainā kārtā bija izdevies palikt dzīvam. Daudz karavīru gan gāja bojā.
Vai dievkalpojumos satiekat arī cilvēkus, kuri kara dēļ atbēguši uz Latviju?
Esmu saņēmis lūgumus no karavīriem palīdzēt ukraiņiem nokļūt Latvijā. Vispirms palīdzu, lai nokļūstot Polijā, ukraiņus tur kāds sagaidītu, pēc tam arī organizēju nokļūšanu Latvijā. Palīdzam Ukrainai arī ar humāno palīdzību, mums ir kapelāns, kas ar to nodarbojas un bieži brauc uz Ukrainu. Pie mums brauc arī ukraiņu kapelāni, kuri pastāsta par kara gaitu, mēs no viņiem gūstam vērtīgas atziņas. Dievnamā ukraiņi šad tad iegriežas, lai aprunātos vai noklausītos dievkalpojumu.
Patīk aktīva atpūta
Kas ir sarežģītākais gan kapelāna, gan mācītāja darbā?
Baznīcai jāmāk atvērties uz visām pusēm vienlaicīgi – ne tikai nodarboties ar labdarību, iet filozofisko ceļu vai tikai lasīt Bībeli. Nemeklēt vieglākos ceļus. Tas ir pats grūtākais.
Jums ir daudz pienākumu, taču noteikti ir arī vaļasprieku, ar ko nodarbojaties brīvajā laikā.
Jā, man patīk sportiņš, aktīvā atpūta – pabraukt ar motociklu vai kvadriciklu. Protams, ir bijušas avārijas, kas mani mazliet piebremzē, bet vēl braucu. Esmu tehnisks cilvēks, restaurēju vecus motociklus. Patīk arī garas pastaigas un pārgājieni. Konkrēta sporta veida, kas būtu vistuvākais, man nav. Labāk pacilāju dzelžus nekā spēlēju futbolu, tas ir traumatisks sporta veids (smejas).
Šobrīd ir Adventes laiks. Ko jūs novēlētu cilvēkiem šajā laikā?
Aicinātu cilvēkus šajā laikā ielūkoties sevī un atrast sevi. Mazliet piebremzēt. Savā veidā mums mēģina atņemt Adventa laiku ar eglīšu pušķošanām un dāvanu pirkšanām, kas notiek ātrāk nekā vajadzētu. To var atlikt uz vēlāku laiku, lai mēs varētu šo laiku izdzīvot. Adventa laiks ir ieskatīšanās sevī, lai atklātu, ka katrs esam Dieva bērns. Katrs cilvēks ir Dieva attēls. Svarīgi, lai šajā laikā varam ieraudzīt un atklāt sevī cilvēciskumu. Un katru gadu no jauna ieraudzīt to citādāk.
Ar Ilmāru Kravali sarunājās Jānis Pārums