Aktieris Gundars Āboliņš dzīvo klusā un mierpilnā vietā Garciemā netālu no jūras, pajumti dodot arī kādai ukraiņu ģimenei. Arī viņa dzimtai ir nozīmīga saikne ar Ukrainu – Gundara vectēvs bija ukrainis, bet mamma dzimusi Ukrainā. Intervijā “Ādažu Vēstīm” viņš sniedz savu skatījumu uz pašlaik notiekošo.
Mācēt lasīt starp rindām
Pēdējie divi gadi bijuši diezgan savādi, vienu aktuālu tēmu pēkšņi nomainot otrai.
Jā, tēma nomainījās praktiski vienas dienas laikā. Dabiski šāds presings informatīvajā telpā nerodas – nedz vīrusa, nedz karadarbības rezultātā. Tas ir kā ilgi apmācies laiks – [vīrusa sakarā] ne par ko citu vairs nerunāja kā tikai par skaitļiem un grafikiem. Tāpat arī tagad – pirmais, kas karā iet bojā, ir patiesība. Mēs īsti nezinām, kas tur notiek. Kas ir noticis pirms tam – to nesaka ne viena, ne otra puse. Ir ļoti liels sagrozītas informācijas pārsvars. Traģiskākais ir tas, ka tajā visā cieš nevainīgi cilvēki.
Kā Jūs uztverat šo informāciju, un kur Jūs to meklējat?
To jau uzreiz redz. Profesija man ir iemācījusi lasīt starp rindām, klausīties cilvēka balss intonācijās, vērot viņa ķermeņa valodu. Tad arī var pamanīt, vai tur ir kāds nepatiesības slānis apakšā vai pa virsu, vai nav. Tēvs man agrāk mācīja: “Dēliņ, lasi vienas avīzes, lasi citas, bet galvenais mācies lasīt starp rindām. Patiesība nekad nebūs uzrakstīta, tā būs starp rindām”. Viņš lasīja gan “Cīņu”, gan “Literatūru un Mākslu”, pa kluso klausījās “Amerikas Balsi” un “Brīvo Eiropu”. Dīvaini, jo mēs dzīvojām blakus tiem [radiosignāla] traucētājtorņiem, bet kaut kā viņš dabūja cauri radiostacijas signālu.
Jūs minējāt par ķermeņa valodu. Vai labi to pārzināt?
Nepārzinu to pārāk labi, bet var iemācīties lasīt un saprast. Kad cilvēks mēģina manipulēt ar vārdiem, viņš aizmirst par savu ķermeni. Ķermenis reizēm to nodod. Ja tam pievērš uzmanību, zina pāris pamatprincipus, to nav grūti apgūt. Lielākoties droši vien neapzināti mēs klausāmies balss intonācijā – vai tā ir apstiprinoša, jautājoša, provocējoša. Tad es mēģinu saprast, ko cilvēks no manis grib, un pats galvenais – ko viņš no manis slēpj (smejas). Tā nav pārgudrība, drīzāk maza profesionāla iemaņa, lai saprastu, ko cilvēks īsti grib.
Viss, kas notiek pasaulē, notiek arī ar mums
Kādas jums bija sajūtas 24.februāra rītā, uzzinot, ka tepat netālu Ukrainā sācies karš?
Es jebkuru šādu notikumu uztveru ar lielu nepatiku. Tas pat nav īstais vārds. Tas ir sāpīgi. Mēdz teikt, ka, ja tas ir aiz Latvijas robežām, tas mūs neskar, bet diemžēl mūs šodien skar arī tas, kas notiek Venecuēlā vai Jaunzēlandē. Es pasauli un visu cilvēci uztveru kā vienotu organismu. Ja jums sāp kājas mazais pirkstiņš, deguns vai mugura, jūs vienalga jūtaties slikti. Tas [kas sākās Ukrainā] bija ļoti riebīgi. Jau pēc visiem iepriekšējiem paziņojumiem varēja saprast, ka kaut kas tur briest. Katrā ziņā man tas aizvien vairāk sāk šķist kā ļoti pārdomāts plāns. Nevis psihopāta izlēciens, bet labi pārdomāts plāns. Kas tie ir par plāniem? Atliek tikai minēt. Tas, ka bija domāts savādāk, bet sanāca ne tā, kā sākumā iecerēts, ir skaidrs. Dievs vien zina, kad un kā tas viss beigsies.
Jūs domājat lielās kaimiņvalsts plānu vai kaut ko citu?
Es nezinu, neesmu politisks analītiķis. Ziniet, kā ir, kad saplīsis šķīvis ar lauskām – jūs mēģināt to salikt, bet nevar saprast vai tur saplīsis viens šķīvis vai vairāki, un kuram šķīvim kura lauska pieder. Var izlikties, ka tas notiek kaut kur tur [tālumā], drusku pavicināt karogu, ieskaitīt mazu naudiņu ziedojumiem un tu esi atpircies no situācijas. Tā nav.
Svarīgākais – neielaist sevī naidu
Mums ir bijušas vairākas atbalsta akcijas Ukrainai. Ko mēs kā tauta varam darīt, lai vairāk palīdzētu ukraiņiem?
Iespējas varbūt dažādas – sievietes var pēcpusdienās aust kamuflāžas tīklus, veči ķīlēt džipus un dzīt tos uz Ukrainu, var uzņemt bēgļu ģimenes vai iet strādāt par brīvprātīgo koordinācijas centros. Katrs dara to, ko viņš tajā brīdī uzskata par pareizāko savu iespēju robežās. Galvenais, kam vajadzētu pievērst uzmanību – nekultivēt sevī naidu. Mēs to darām neapzināti, bet mūs uz to bieži vien apzināti mudina. Es to jūtu gaisā. Lai gan pirmajā mirklī tam varbūt pat ir pamats, tas neko nekad vēsturē nav atrisinājis. Nevaru atcerēties kādu gadījumu, kad naids un atriebība, kas lielāka par pāridarījumu, būtu nesusi gandarījumu. Varbūt tikai sākotnēji un īslaicīgi. Es ļoti gribētu, lai mēs neattīstītu sevī linčošanas kāri un instinktu tikai tāpēc, ka masa vai pūlis tā dara. Mēs kļūstam par linčotājiem, un te nav svarīga tautība – to dara krievi, ebreji, latvieši un citi šeit dzīvojošie. Man ir bail, ka mūsu sabiedrībā sāk veidoties spoguļattēls no tā, kas notiek Krievijas valdībā un diemžēl arī lielā daļā krievu tautas. Jā, tieši tas pats naids, aprobežotība, necilvēcība. Tikai ar citu karogu. Es neesmu vienīgais, kas to jūt.
Vai pasaule izdarīja pietiekami, lai tas, kas šobrīd notiek Ukrainā, nenotiktu?
Nevaru atbildēt ne apstiprinoši, ne noliedzoši, jo es to nezinu. Tur diemžēl lielu lomu spēlē nauda, ekonomiskie sakari – kāds mēģina pārraut šo saiti, kāds izlocīties. Varbūt, ka tā arī ir pareizi, ka mēs neprovocējam Krieviju uz pāriešanu kodolkara stadijā (nopūšas). Ko mēs varētu vēl darīt? Nomierināties. Bet saprotiet, kāds naids ir radīts simtos miljonu Krievijas cilvēku pret kaut ko abstraktu… Un kāds naids tagad ir krievos, kuri dzīvo Ukrainā. Īpaši valsts Ziemeļu un Austrumu daļa ir krieviski runājoša un domājoša. Iedomājieties, kāds naids tagad jau gēnos un nākamajās paaudzēs ir radies pret Krieviju. Tas nenomierināsies pāris nedēļu laikā.
Ignorēt Dieva zīmes – vismuļķīgākā augstprātība
Intervijā “Ādažu Vēstīm” luterāņu mācītājs Aigars Vančenko norādīja, ka šis sarežģītais laiks mums ir dots, lai atgrieztos pie cilvēcības. Tiesa, tas vēl bija decembrī, kad aktualitāte bija vīruss nevis karš. Kā jums šķiet?
Jā… (nopūšas) Kad Dievs nopostīja Sodomu un Gomoru (pilsētas, kas minētas Bībelē – iedzīvotāju izlaidības, izvirtības un grēku dēļ Dievs tām sūtīja uguni no debesīm, pārvēršot tās pelnos – autora piezīme), arī tur gāja bojā cilvēki, bet Dievaprāt viņi bija pelnījuši šādu sodu, jo viņi bija izdarījuši daudz ļauna, nekrietna, pretdabiska. Šādi tas dzīvē noticis jau vairākkārt, bet mēs nez kāpēc negribam šajās zīmēs vai aicinājumos ieklausīties. Es neesmu luterānis, taču šim mācītājam piekrītu. Baidos ieslīgt teoloģiskā diskusijā, taču, ja kāds zina, kas un kāpēc notiek, un kā beigsies, tad tas ir Viņš [Dievs]. Viņu ignorēt un neieklausīties, ko viņš mums caur zīmēm, praviešiem vai kā savādāk ir darījis zināmu, tā ir vismuļķīgākā augstprātība, kas vien var būt. Un tas ir neatkarīgi no konfesijas, cilvēks vispār var nepiederēt nevienai konfesijai.
Ja grib dzīvot krietni un godīgi, desmit baušļi jebkurā gadījumā ir jāievēro.
Visus likumus, kodeksus, administratīvos noteikumus var reducēt uz desmit baušļiem. Pietiktu cilvēkiem ievērot desmit baušļus un godprātīgi ar tiem samērot savu rīcību, pasaulē būtu daudz savādāk. Mēs radām likumus, attīstot tos no desmit baušļiem, lai šos baušļus apietu. Tur ir tas paradokss!
Mēdz teikt, ka sarežģītās situācijās vai krīzes brīžos var redzēt cilvēka patieso dabu. Jūs jau pieminējāt naidu un agresiju, bet vai šī situācija parādījusi arī mūsu labās puses?
Domāju, ka jā. Ir pamats cilvēciskai pretimnākšanai, cilvēcībai, izpalīdzībai, viesmīlībai, dāsnumam. Tās ir īpašības, kas arī atraisās šādā laikā, taču tās diez vai būs auglīgas, ja balstīsies uz naidu. Visas manis nosauktās īpašības ir dzīvotspējīgas un dod labumu, ja tās ir nesavtīgas un bieži vien pat anonīmas. Es pat teiktu – galvenokārt anonīmas. Savu naidu gan mēs publiskojam. Tur kaut kas neiet kopā.
Varonību, tāpat kā citus terminus, mēs mēdzam izmantot diezgan bieži. Vai Ukrainas notikumu kontekstā varonības jēdziens nav mainījis savu būtību?
Mēs daudzus vārdus un daudzus jēdzienus devalvējam un nobružājam, nolietojam tā, ka par tiem negribas ne domāt, ne lietot. Visdažādākajās jomās. Mainoties dzīvei, mainās šo vārdu jēga. Tāpēc jau mēs neatteiksimies no jēdziena “varonība”, “varoņdarbs” vai “varonis”. Svarīgi ir tas, ar ko mēs šos vārdus piepildām. Kādā intonācijā, meldijā un kontekstā mēs tos izrunājam. Protams, varonības jēdziens mainās. Bet tas ir nepārtraukts process, nav tā, ka vakar tas nozīmēja vienu, šodien jau pavisam kaut ko citu.
Šobrīd neko negribas svinēt
Šogad atzīmējot dzimšanas dienu, Jūs teicāt, lai cilvēki visas dāvanas, kas paredzētas jums, ziedo dievnamam.
Man jau nekā īpaši netrūkst. Lai cilvēkiem atvieglotu to sajūtu, ka kaut kas drusku ir jāuzdāvina, teicu, ka darīsim tā. Tikai kopš 24. februāra tas viss ir ieguvis citu jēgu. Ja man dzimšanas diena būtu tagad, rīkotos savādāk. Pirms diviem gadiem, kad man bija apaļa jubileja, lūdzu saviem draugiem palīdzēt man uzdāvināt dāvanu manas skolas simtgadē. Visi atsaucās, un mēs ar kopīgiem spēkiem skolai uzdāvinājām labas klavieres – nevis izklimperētas dežūrklavierītes, bet tādas, kas ir kārtīga mūzikas instrumenta kvalitātē. Skola ir ar mūzikas novirzienu, tur bērniem vajag labus instrumentus. Tagad arī mana bijusī kolēģe no radio laikiem lūdz viņai nedāvināt priekšmetus vai lietas, bet dāvanai paredzēto summu ieskaitīt kopīgā lietā. Tā ir laba lieta un sajūta. Tagad gan ziedošanas vai atbalsta lūgšanas darbība ir ieguvusi pilnīgi citu jēgu.
Ja dzimšanas diena būtu tagad, kā Jūs rīkotos?
Es pat nezinu, ko iesāktu. Pirmkārt, droši vien nemaz nesvinētu. Šobrīd neko negribas svinēt. Īsti negribas teātrī spēlēt nevienu komēdiju, lai gan tās pat ir vajadzīgas. Tagad būtu vajadzīgas nevis lugas par karu un Ukrainu, bet gan laba līmeņa cilvēciskas komēdijas, lai būtu līdzsvarojums problēmu, sāpju, neziņas un traģēdiju pilnajā ikdienā. Bet negribas. Grūti. Tā sāpe un traģēdija ir diendienā gaisā, mēs tos cilvēkus satiekam, pat nezinot, ka viņi ir no Ukrainas. Viņu mums te ir daudz.
Karu katru dienu dzird un redz telefonā
Jūs pats esat uzņēmis bēgļu ģimeni no Ukrainas.
Jā, tā ir. Mēs ar ģimeni esam vienojušies, ka dosim pajumti vismaz uz laiku, kamēr viņi paši nostāsies uz savām kājām. Viņas – māte ar divām meitām, šeit ieradās ar divām mugursomām, mērojošas diezgan briesmīgu ceļu. Ja jūs redzat, kas ir šo bēgļu sastāvā, tad tur 95% ir sievietes un bērni. Tur nav darba un karot spējīgu senegāliešu. Izņēmumi ir daudzbērnu ģimeņu tēvi vai cilvēki ar veselības problēmām. Ir apdomāti izņēmuma gadījumi, bet neredzu, ka te staigātu jauni, būdīgi džeki un pieprasītu pabalstus.
Vēl viens izņēmums ir vīrieši pēc 60 gadu vecuma, bet arī tas ir ļoti mazs procents.
Man pašam ir 62 gadi. Biju nolēmis iestāties Zemessardzē. Ko tik cilvēks tādā vecumā neizdomā (smaida). Piezvanīju savam draugam, kurš jau ilgus gadus ir zemessargs, un vaicāju, kur man iet, pie kā vērsties un ar ko sākt. Viņš jautāja, cik man gadu, bet, kad pateicu, ka 62, atbildēja: “Tad sēdi mājās. Tevi neviens vairs neņems. Ja tu būtu bijis zemessargs jau 15 gadus, būtu tādā vecumā un vēlētos līgumu pagarināt, tad tu to varētu darīt.” Tādā vecumā nesagatavots cilvēks neizturēs fizisko slodzi. Visam savs laiks. Katram ir sava vieta, kur no viņa ir vislielākā jēga. Ja būs nepieciešams kāds atbalsts, tad es rēķinos, ka būšu gatavs to sniegt. Šobrīd es savu atbalstu sniedzu tā, ka dodu pajumti sievietei ar diviem bērniem no Zaporožjes. Tur patlaban notiek karadarbība. Katru dienu to dzirdu telefonā. Var skatīties Maskavas centrālo televīziju vai mūsu “Panorāmu”, kas ir tas pats, tikai no pretējās puses, bet var arī skatīties tiešraidē. Man karš katru dienu ir telefonā. Informācija ir saņemama no daudziem avotiem, bieži vien tā ir atšķirīga un pretrunīga, bet tad var mēģināt saprast, kas notiek.
Vai Jūsu uzņemtā ģimene runā par viņu dzimtenē notiekošo?
Pats necenšos izprašņāt un taujāt, taču, ja viņi stāsta, tad uzklausu. Viņiem jau arī vajag ar kādu parunāties un izkratīt sirdi. Tie ir vienkārši cilvēki, kurus pirms tam nepazinu. Viņus atveda latviešu puiši, taču izrādījās, ka ģimenei nav kur palikt. Teicu, lai ved šurp. Varēju jau aizvest uz pašvaldības policiju, bet kā es justos, ja identiskā situācijā mani aizvestu uz pašvaldības policiju? Tas ir tikai piemērs. Šī ģimene ieradās bez dokumentiem, tikai ar bērnu dzimšanas apliecībām un mammas ID karti, kas Latvijā nav derīga, bet Rīgā bija lielas rindas, tāpēc, protams, zvanīju gan Ādažu pašvaldības policijai, gan sociālajam dienestam, lai noskaidrotu, ko darīt. Varu tikai pateikt paldies [pašvaldības policijas priekšnieka vietniekam, bēgļu uzņemšanas koordinatoram] Gintam Dzirkalim un [sociālā dienesta vadītāja vietniecei] Daigai Landsmanei par atsaucību. Tā bija ļoti cilvēcīga un konkrēta pretimnākšana, ieinteresētība sniegt atbalstu. Uzreiz bija skaidrs, kā rīkoties.
Poligona tuvums var atturēt cilvēkus doties tieši uz mūsu novadu. Vai Jūs šeit arī dzirdat bruņoto spēku mācības?
Var dzirdēt, kad helikopteri pāri lido. Redziet, ir cilvēki, kuri uzskata, ka svētku sajūtu rada ķīniešu petaržu šaušana. Pirms pāris dienām kāds netālu kaut ko svinēja un blieza gaisā petardes. Tad gan bērni sāka raudāt, pieskrēja pie mammas un palīda zem segas. Man nācās nomierināt, ka tā ir tikai petardes. Viņām uz jebkuru blīkšķi vai sirēnu ir pilnīgi cita reakcija. Viņas izbrauca no Zaporožjes, kad tur jau bija sākušies pirmie sprādzieni. Trīs diennaktis brauca līdz Polijas robežai – bez ūdens, bez gaismas, bez iespējām aiziet uz tualeti. Turpat vienā kupejā 16 cilvēki, viens vemj, viens čurā tev uz galvas… gaisa, gaismas, ūdens nav. Man šķiet, ka mums Ādažu armijas daļā karcerī ir labāki apstākļi.
Pienākums pret vectēvu
Ko jums pašam nozīmē Ukraina?
Mana māte [aktrise Vera Singajevska-Āboliņa] ir dzimusi Ukrainā, netālu no Viņņicas, Sinarnas pagastā. Viņa ir pa pusei ukrainiete, mans vectēvs bija ukrainis, kam senčos bija arī poļi. Mans vectēvs mira 1943.gadā no slimības, es viņu nekad dzīvē neesmu saticis (aktieris piedzima 17 gadus vēlāk – aut. piez.). Tas, ko es šobrīd daru, man ir iekšējs pienākums pret vectēvu. Tā vismaz es to uztveru. Taču tas nav noteicošais, es to darītu arī tad, ja man būtu cita izcelsme. Esmu vienreiz bijis Kijevā un divreiz caurbraucot arī Ļvovā. Vairāk gan ne. Mammas dzimtenē pie Viņņicas arī neesmu bijis. Visu laiku ir “gan jau, gan jau”. Kā teica Alisa Freindliha (krievu aktrise, vislabāk pazīstama ar filmu “Dienesta romāns” – aut. piez.) tagad, jau savā mūža nogalē: “Es visu mūžu esmu domājusi, ka viss vēl ir priekšā, ka viss būs vēlāk, gan jau, gan jau… Un tad es saprotu, ka šis “gan jau” nekad nepienāk.”
Noslēdzot sarunu uz pozitīvas nots, gribētos pavaicāt, kas Jūs iepriecina šajā sarežģītajā laikā?
(apdomājas) Putni. Šobrīd putnu dziesmas no rītiem. Es viņus visu ziemu baroju. Mana te ir zīlītes, zilzīlītes, cekulzīlītes, dzilnīši, žubītes, sīļi, melnais mežastrazds, parādījušies sarkankrūtīši, meža baloži un, protams, arī vārnas, žagatas. Vasarā te dzīvo arī pupuķi. Ir vēl putni, kurus es neredzu vai pēc balss neatpazīstu, bet man ir lejupielādēta aplikācija, kas palīdz atpazīt putnus. Agrs rīts un putni – tas ir tas, kas man sagādā labsajūtu un prieku. Jūra man ir tepat blakus, vairākas reizes gadā mēdzu līdz tai aiziet – agrā pavasarī, rudenī un ziemā.
Ar Gundaru Āboliņu sarunājās Jānis Pārums