Daini Zvirbuli var saukt par plaša profila speciālistu. Paralēli šaušanas trenera darbam viņam ir arī brīnišķīgi hobiji – gleznošana un ģitārspēle. To, ka Dainis ir radošs cilvēks, var pamanīt uzreiz – viņa mājās pie sienām ir gleznas, netālu no sarunas biedra stāv ģitāra, ko viņš mēdz uzspēlēt ne tikai vienatnē, bet arī saviem audzēkņiem vai kolēģiem.
"Bērnībā dziedāju korī, dejoju, mūzikas skolā spēlēju klarneti, bet nepabeidzu - uzvarēja biatlons," sarunu iesāk Dainis. "Orķestrī spēlēju gan klarneti, gan tauri. Māte manus zīmējumus sūtīja uz konkursiem, bet laurus neplūcu. Ne mākslas skolā, ne akadēmijā nemācījos. Ņemot vērā visus sīkos talantus, varbūt tāpēc lietas daru un māku izdarīt, kā nākas."
Ar Daini "Ādažu Novada Vēstis" tikās divreiz – vispirms mēnesi pēc tam, kad viņa audzēkne, Ādažu vidusskolas skolniece, Līva Krūmiņa kļuvusi par Eiropas čempioni šaušanā U-18 vecuma grupā, bet vēlāk paviesojās arī treniņā, lai iepazītos ar apstākļiem, kādos trenējas šaušanas pulciņa dalībnieki. Viņš uzsver, ka principā Līvas sasniegums ir brīnums: "Viņa trenējas tikai gadu un četrus mēnešus. Tā ir fantastika! Tas nav iespējams!"
Par šaušanu un savu darbu ar bērniem viņš stāsta ar lielu aizrautību un entuziasmu. Iespējams, ka kāds tajā var saklausīt augstprātību, taču mēs tajā saklausījām ticību un pārliecību par saviem audzēkņiem un viņu spējām sasniegt izcilus panākumus.
Daudzpusīgs bērns no Vecmīlgrāvja
Jūsu dzimtā puse ir Rīga. Pastāstiet par savu bērnību!
Mana dzimtene ir Vecmīlgrāvis. Kā mamma teica – viņa nemācīja iedot kukuli, tāpēc ar dvīņubrāli līdz skolai dzīvojām pa mājām, bērnudārzā nemaz negājām. Mums nebija vietas bērnudārzā. Lai varētu mūs audzināt, viņa strādāja par mūsu mājas sētnieci. Tajā laikā man varbūt bija kauns, ka mamma ir sētniece, bet to jau mēs saprotam tikai vēlāk, kā un kāpēc vecākiem ir dzīvē gājis. Vasaras pavadījām laukos Ludzas pusē, darot darbus un nedarbus. Futbola treneris Ivars Zvirbulis ir mans brālēns.
Kādi bija Jūsu vecāki?
Sportiski – mamma ar riteni brauca, tēvs nodarbojās ar boksu. Mēs savukārt, trīs brāļi, devāmies uz mežu slēpot. Man kājas bija "X" formā, tāpēc bieži kritu, bet ātri vien pacēla aiz krāgas un es turpināju (smejas). Diemžēl 7. klasē māte ar tēvu pašķīrās, tāpēc sekoja pagrūtāks periods – viņai nebija viegli mūs audzināt.
Līdz ar slēpošanu pakāpeniski parādījās arī biatlons?
Turpat Vecmīlgrāvī sporta skolā bija biatlons. Vispirms ar biatlonu sāka nodarboties vecākais brālis, un, kā jau tas ģimenē notiek – ko dara vecākais, to vēlāk arī jaunākie brāļi un māsas. 2.klasē ar dvīņubrāli arī sākām iet biatlonā. Paralēli gājām arī dažādos pulciņos – mūzikas skolā, korī, zīmēšanā. Skolotājas mammu jau no 1.klases aģitēja – viena teica, ka esmu vijolnieks, otra, ka es spēlēšot klavieres. Skolā vajadzēja nodibināt orķestri, tāpēc mūs ar dvīņubrāli iefīrēja pie taures pūtējiem. Vēlāk pateicu: "Kāda taure? Es gribu kaut ko mazāku, klarneti spēlēt". Divus gadus arī nospēlēju, taču tad sākās biatlons, un to nevarēja vairs apvienot. Pēc skolas gan sapratu, ka mans aicinājums ir mēbeles, kļuvu par mēbeļu tehnologu. Varēju, protams, turpināt trenēties, strādāt milicijā vai ugunsdzēsējos
Ģitārspēli apguvāt vēlāk?
Tajos laikos ģitārspēle mūzikas skolā nebija populāra. Ja būtu ģitāra, varbūt kādu ilgāku būtu mūzikas skolā pamācījies. Ģitrālspēli iemācījos, kad uz ilgāku laiku veselības problēmu dēļ nonācu slimnīcā. Dzīves gaitā pašmācības ceļā apguvu arī gleznošanu. Zīmēt man padevās jau bērnībā, bija doma arī par mākslas skolu.
Vispirms šāva pats, pēc tam sāka trenēt
Kā nonācāt līdz šaušanas sportam?
Pateicoties biatlonam šaušana man ir pazīstama jau kopš bērnības. Biatlonā pavadīju 12 gadus. Dzīvē nekas nenotiek tāpat vien. Man bija lielas veselības problēmas, arī lauzts mugurkauls. Sportā pakāpeniski atgriezos ap 2011.gadu. Cēsīs iepazinos ar cilvēku vārdā Aigars Āboliņš, kuram bija pneimatiskā pistole. Ja citi darbā uztaisa kafijas pauzi, tad viņš – pašauj. Palūdzu viņam, lai iedod pamēģināt arī man. Un man sanāca! Vēlāk uz kādām sacensībām Rīgā bija atbraukuši paralimpieši no Lietuvas. Vārds pa vārdam, un viņi saka – Tev vajag to darīt. 2013.gadā to sāku darīt. Mugurkaula problēmu dēļ es to darīju sēdus. Kādā brīdī pazvanīju Latvijas Šaušanas federācijas ģenerālsekretāram Valērijam Vaskim. Viņš saka: "Brauc šurp". Vēl padomāju – sen tādus labus cilvēkus neesmu saticis. Tur netālu ir šautuve, kur padomju laikā trenējās 6. sporta skolas bērni, bet tagad to ir pārņēmuši zemessargi.
Kādu laiku nodarbojāties ar šaušanu pats. Kurā brīdī kļuvāt par treneri?
Vēlāk jau pieminētajā šautuvē sāka trenēties nedzirdīgie. Bija arī kāda meitene, kuru es sāku "pieskatīt" – trenēt. Parādījās arī veterāni, kuri gribēja pašaut. Sāku ar viņiem darboties. Trenera sertifikātu nokārtoju 2016. gadā. Ideālajā variantā par šaušanas treneri kļūst, ja jau kopš bērnības esi to darījis un vēlāk turpini darbu. Man sanāca savādāk – šaušana man bija saprotama kopš biatlona laikiem, lai arī pistole tur ir pavisam cita. Esmu no tiem cilvēkiem, kas uzdod ļoti daudz jautājumus. Man paveicās būt vienā laikā un telpā ar labiem šāvējiem, kurus es arī sīki iztaujāju. 2022.gadā nedzirdīgo olimpiādē gāju klāt vācu treneriem, jautāju. Neesmu no lepnajiem latviešiem, kādi mums ir biatlonā, kas uzskata, ka visu zina. Nezina neko! Es viņus arī nedaudz patrenēju vienu gadu.
Tas, ka bijāt šāvis jau biatlonā vēlāk daudz palīdzēja šaušanas sportā?
Protams. Lai gan šautenes ir atšķirīgas, daudz kas pašā šaušanā ir kopīgs. Turklāt es daudz mācos un interesējos. 2016. gadā, kad Latvijas Biatlona federācijas ģenerālsekretārs bija Gundars Upenieks, klauvēju pie viņa durvīm. Teicu: "Mani sauc Dainis Zvirbulis. No bijušajiem un esošajiem biatlonistiem esmu šāvis vislabāk. Ļaujiet man patrenēt Andreju Rastorgujevu". Īsti kontakts mums neizveidojās, tur vēl bija viņa brālis, kurš pasmējās par mani. Tomēr 2018.gadā man sarunāja tikšanos ar Rastorgujevu. Kādas četras stundas ar viņu norunājām – kas ir labi, kas slikti, kā vajag un kā nevajag darīt. Tolaik viņam bija pilnīgi ačgārna tehnika. Pēc tām diskvalifikācijām (no 2021. gada 11. marta līdz 2022. gada 11.septembrim Rastorgujevs bija diskvalificēts par antidopinga noteikumu pārkāpumiem – aut.), kad viņš sāka darīt, kā viņam ieteicu, tā lieta aizgāja.
Kāda bija jūsu sadarbība ar biatlonistiem? Vai ar viņiem ir viegli sastrādāties?
Ļoti grūti. 2021. gadā man bija noslēgts līgums no aprīļa līdz oktobra beigām. Divkārtējs pasaules čempionāta bronzas medaļnieks Ilmārs Bricis man teica: "Ja es justu, ka tu nezini, tad es vispār ar tevi nerunātu". Biju ar biatlonistiem jau strādājis 2020. gadā, bet jutu, ka viņi mani nopietni neuztver. Jo vairāk vingrinājumus šāvējs veic, jo labāk. Viņi man šāva ar aizvērtām acīm, pa dzelteniem mērķiem un tā tālāk. Nedēļā katru dienu ir cits vingrinājums. Teicu, ka ikviens no viņiem kļūs par labāku šāvēju. Paskatieties – Baiba Bendika patiešām sāka šaut labāk. Treneri jau lielīja, ka būs trijniekā pasaules kausā, bet, beidzoties sadarbībai, realitātē viņa bija Latvijas izlases trijniekā no beigām (smejas). Viņi diemžēl negrib mainīt tehniku. Bendika mani sezonas beigās vilka uz zoba sociālajos tīklos – nešaujam pa krāsainiem mērķiem, bet apgūstam norvēģu gudrības. Es jau esmu centīgs, nepaslinkoju un izpētīju, ka tieši Latvijas biatlonisti pasaulē šauj vissliktāk. Izskaitīju un iesniedzu Bricim, ka Bendikai ir daudz, daudz vairāk kļūdu par divām vai trim.
Iegulda savus līdzekļus šaušanas attīstībā Ādažos
Kad sapratāt, ka šaušanai būtu jābūt arī Ādažos?
Kad 2014.gadā Lauris Strautmanis, Emīls Vasermanis un Kristaps Smilga izcīnīja uzvaru pasaules čempionātā junioru konkurencē, viņi apsteidza Ķīnas un Dienvidkorejas komandas. Tas jau ir kaut kas! Ticēju, ka tas ir iespējams arī pie mums, Ādažos. Teicu, ka būs mums gan Eiropas, gan pasaules čempioni. Man atbildēja, ka diemžēl nav vietas, kur to darīt. Varbūt līdz galam toreiz man nenoticēja, domāja, ka es kā politiķis - tikai lielos. Pēc pandēmijas aizgāju uz Ādažu vidusskolu pie [bijušā direktora, tagad politiķa] Česlava Batņas ar domu – eju pēdējo reizi. Viņš teica: "Re, Tev telpa, darbojies". Tai telpai es 10 gadus garām gāju un man teica, ka nav vietas (smejas).
Un kopš tā brīža jūs sākāt strādāt ar jaunajiem ādažniekiem?
Pulciņš sāka darboties 2022. gadā, bet sākumā man teica, ka pašam nāksies ieguldīt līdzekļus, citādi nekas nesanāks. Tā gada aprīlī biju uz nedzirdīgo olimpiskajām spēlēm, kur mana audzēkne izcīnīja divas piektās vietas. Man kā trenerim valdība arī piešķīra prēmiju – 10 200 eiro. Šos līdzekļus tad arī es ieguldīju pulciņa attīstībā Ādažos. Teikšu godīgi – es labāk neaizbraukšu uz kādu kūrortu iegūt dabīgo D vitamīnu, bet došu iespēju kādam bērnam un nopirkšu viņam pistoli.
Cik maksā pistole?
Ir dažādas cenas, bet vidēji tie ir 2000 eiro. Dārgākā ir "Morini" ražotā pistole, tās cena ir tuvu 3000 eiro. Uzņēmējs Jānis Sauka ir malacis, viņš saviem dēliem nopirka pistoles. Šogad arī pašvaldība piešķīra finansējumu, būs vēl viena pistole. Varbūt pēc Līvas Krūmiņas panākuma lielāka interese būs arī no vietējiem biznesmeņiem atbalstīt šo sporta veidu. Ideāls variants ir katram bērnam sava pistole, bet man ar vienu pistoli šauj četri bērni.
Kā mainītos šaušanas sporta attīstība Ādažos, ja šaušana būtu sporta skolā, kā tas ir citviet Latvijā?
Būtu labāk. Man jau tagad ir interešu pulciņš, "tējas dzeršana". Ir audzēkņi, kuri atnāk reizi nedēļā vai divās. Es viņam nevaru pateikt, ka jānāk katru dienu vai to, ka sporta skolai viņš neder. Mums vajag šautuvi, kurā var šaut ar mazkalibra šauteni, jo olimpiskais vingrinājums ir tieši ar mazkalibra šauteni. Un Līvai lielāki panākumi varētu būt ar mazkalibra pistoli? Kāpēc? Jo otro reizi dzīvē to turot rokās, viņa trijās sekundēs sašāva maksimumu – simts punktus! Pēc vienām no sacensībām pagājušajā pavasarī redzu, ka viņa raud. Un ne jau tāpēc, ka rezultāts slikts, bet tāpēc, ka nav kur trenēties. "Jūs, trener, mani mokāt," viņa saka. Tam bērnam ir raksturs! Bet viņa nesaprata manu domu, ka mums jau būtībā aizbraukt uz sacensībām – tā mums ir iespēja vienlaikus patrenēties.
Kuri šobrīd ir šaušanas sporta centri Latvijā?
Vislabākās šautuves ir Tukumā, Dobelē, Aizputē un Daugavpilī. Šajās pilsētās šaušana ir sportu skolas programmā. Rīgā un Ādažos ir pulciņi. Visbēdīgāk ir mums, toties mēs esam vislabākie!
Jūsu treniņi notiek diezgan pieticīgos apstākļos. Vai tos var vispār salīdzināt ar jau nosauktajiem šaušanas centriem?
Beidziet! Mūsu apstākļus jūs redzat, savukārt Tukumam ir pasaules līmenis, un viņi vēl saka, ka vajadzētu kaut ko uzlabot! Viņiem ir elektronika, monitori, viss nepieciešamais.
Talantu saredz uzreiz!
Jūs kā treneris uzreiz pamanāt talantu? Vai redzat, kurš no audzēkņiem var sasniegt izcilus rezultātus?
Protams! Kad Līva bija trenējusies tikai pusgadu, es jau iebildu, kāpēc viņu neņem uz pasaules čempionātu. Vai tad jūs neredzat, kas viņai ir pa spēkam? Ar latviešu treneriem ir tā, ka viņi bīda savējos. Re, arī [vieglatlēte] Laura Ikauniece teica, ka igauņu treneri viens otram palīdz, bet latvieši – ne (smaida). Vēl bez Līvas Krūmiņas man ir arī tādas audzēknes kā Madara Vaivade un Rēzija Upeniece – viņas jau no pirmās dienas klausa, un viss arī sanāk. Citiem nepieciešams ilgāks laiks, lai saprastu, kas jādara, kā jāšauj, bet ir bērni, kas jau no pirmās dienas visu dara pareizi. Ar Līvu bija tā – es viņai visu iemācīju un man pēc tam acis atpūtās, uz viņu skatoties. Līva ir ļoti centīga meitene – arī mācībās viņa ir izcilniece. Pēc Eiropas čempionāta bērni jau paši prasa – vai Līva būs treniņā?
Viņu priekšā ir Eiropas čempione, kas rezultātu sasniegusi pie jums. Tas ir piemērs, kuram līdzināties.
Tieši tā! Es jau bērniem saku – paskatieties, kā viņa to dara. Viņai ir ļoti laba šaušanas tehnika. Nenoliegšu, ka sporta skolās šaušanas apstākļi ir labāki. Jums vajadzētu redzēt, kādos apstākļos mēs to darām. Neskatoties uz to – bērni ir labi un sasniedz rezultātus. Esmu federācijai jautājis, kāpēc mani audzēkņi netiek ņemti uz sacensībām, jo tā vai citādāk nākotnē Latvijas izlase būs pārsvarā no ādažniekiem. Un tas jau viņiem nepatīk (smejas).
Cik jums šobrīd ir audzēkņu?
Ap 20. Un mēs trenējamies arī brīvlaikā, jo savādāk nevar, sasniedzot augstu līmeni. Neskatoties uz to, ka šaušana ir tikai interešu izglītības pulciņš, trenēsimies arī vasarā.
Cik no audzēkņiem piedalās sacensībās?
Starptautiskajā līmenī – tikai Līva un pirmo gadu. Latvijā startē ap 10 audzēkņiem. Domāju, ka nākamgad starptautiskās sacensībās piedalīsies ne tikai Līva. Ir foršas meitenes, labs ir arī Saukas dēls Kārlis. Talanti mums ir. Par Līvu man pat nav šaubu – viņa būs Losandželosas olimpiskajās spēlēs (tās norisināsies 2028.gadā – aut.), jautājums tikai, kādu vietu izcīnīs. Viņā ir uzvarētājas gars!
Šaušanā sacensību laikā pulss var uzkāpt pat līdz 150 – 180 sitieniem minūtē. Kā sacensībās tikt galā ar satraukumu?
Ir visādas gudrības. Primāri ir jātiek galā ar elpošanu. Pieļauju, ka aziāti to koriģē ar meditācijas palīdzību. Pasaules čempionātā pamanīju, ka ķīniešu sportista treneri visu laiku šķirstīja kladi viņam aiz muguras, bet kladē – sazīmēti hieroglifi. Kāpēc? Nezinu! Pati vienkāršākā lieta ir domāt par tehniku – šaušanas brīdī apstrādā katru šāvienu un runā ar sevi. Sacensību laikā domāt par rezultātu nedrīkst – ja esi izšāvis šāvienu, viss, koncentrējies uz nākamo. Esmu trenējis biatlonistus. Vieni saka – iebraucot šautuvē, man ir uztraukums. Es savulaik šautuvē iebraucu, lai atpūstos, nedomājot par to, kā sašaušu.
"Šauj un smaidi! Smaids noņem stresu"
Jūs Līvai uz Eiropas čempionātu Tallinā nebijāt līdzi. Ko treneris var palīdzēt sacensību laikā, esot klātienē?
Kaut vai koriģēt tās pašas tehniskās nianses un kļūdas. Var arī pirms sacensībām parunāt par pavisam citām lietām nevis šaušanu. Novērst uzmanību no sacensībām. Piemēram, sacensībās Līva pirmos šāvienus aizšauj garām un uztaisa grimasi. Es viņai saku: "Smaidi. Ignorē tos šāvienus. Smaids noņem stresu. Domā par tehniku, elpo. Runā ar sevi". Kas attiecas uz trenera klātbūtni sacensībās – Latvijas izlasei ir treneri, kas atbild par visiem tās dalībniekiem, bet katrs sportists vienmēr gribēs, lai blakus ir viņa treneris. Ar savu treneri tu vienmēr vari parunāties, viņš tevi zina vislabāk. Man arī patīk, ka Līva man var pretī parunāt.
Saprotu, ka jums patīk, ja audzēkņi iebilst, nav vienās domās ar jums?
Jā, bet tie, kam sanāk, kam ir labi rezultāti. Tas ir arī sportista raksturs. Neesmu bargs. Esmu draudzīgā tipa treneris. Ja visvarenais devis man tādu talantu, tad vajag to izmantot, atstāt savas pēdas nospiedumu šaisaulē.
Līvas panākums Eiropas čempionātā ir arī Jūsu trenera karjerā lielākais sasniegums?
Protams. Es jau pēc divu nedēļu treniņiem gribēju ar viņu braukt uz sacensībām. Saku Līvai: "Jābrauc uz sacensībām". Viņam man atbild, ka nevar – esot ieskaite. Zvanu mammai: "Jūsu meitai ir talants". Beigās uz treniņu atnāca tēvs, kas ir armijas instruktors. Rādu viņam: "Redzat, kā jūsu meita šauj, salīdzinājumā ar citiem". Viņš pateica: "Meita, kamēr tu nesašausi pasaules rekordu, tu šo sporta veidu nebeigsi" (smejas). Iedevu tēvam izšaut – viņam arī sanāk. Viņam arī būtu jāšauj.
Ko jūs kā treneris tuvāko piecu gadu laikā gribētu sasniegt?
Būtu jau forši, ja Līva un Amanda [Rukmane] aizbrauktu uz Losandželosas olimpiskajām spēlēm un aizvestu arī Daiņonkuli ekskursijā. Pats galvenais, ka meitenēm sanāk. Protams, arī viņām ir uztraukums, bet viņas ar uztraukumu veiksmīgi tiek galā. Ne visiem tas izdodas.