Uzņēmējs, bijušais basketbolists un treneris Arnis Krištopans viennozīmīgi dēvējams par Ādažu basketbola leģendu. Viņš šeit nodzīvojis lielāko daļu mūža, pārstāvot novada komandu gan kā spēlētājs, gan vēlāk arī kā treneris. Ādažu kolhoza izveidotajai komandai Krištopans pievienojās 1981. gadā, gadu pēc tam, kad ādažnieki pirmo un vienīgo reizi bija triumfējuši Latvijas PSR čempionātā (kā uzskata Krištopans, tieši ar šo panākumu sācies basketbols Ādažos). 80. gados Arnis Krištopans kopā ar citu Ādažu basketbola personību Ziedoni Jansonu veidoja komandas kodolu, izcīnot vēl septiņas medaļas LPSR čempionātā, bet vēlāk, jau pēc neatkarības atjaunošanas, iegūstot arī bronzas medaļas Latvijas Basketbola līgā.
Kā treneris kopā ar 2003. gadā dzimušo basketbolistu komandu, kas pilnībā sastāvēja no Ādažu vidusskolas audzēkņiem, Krištopans Latvijas Jaunatnes Basketbola līgā izcīnīja bronzu 2015. gadā, kas bija pirmās godalgas Ādažu komandu sporta veidos jaunatnes līmenī augstākajā divīzijā. Vēlāk tika iegūtas arī sudraba medaļas 2016. un 2017. gadā, bet pēc tam Krištopana iesākto turpināja Aigars Nerips – čempionu tituls 2018. gadā un bronza 2023.gadā.
Lielākā daļa no viņa audzēkņiem šobrīd pārstāv "Ādažu/Daily" komandu, kas pēc vairāku gadu desmitu pauzes pieaugušo basketbolā atkal atnesusi Ādažiem medaļas, lai arī dažus līmeņus zemāk – pēc spēka trešajā jeb Reģionālajā Basketbola līgā. Tāpēc "Ādažu Novada Vēstis" uzrunāja Krištopana kungu, lai uzzinātu vairāk par viņa dzīvesgājumu, personību, un skatījumu uz basketbolu toreiz un tagad.
Basketbols – vecākā brāļa ietekmē
Jūsu vecākais brālis Vilis Krištopans piedzima izsūtījumā, jūs – Latvijā. Pēc Viļa intervijām var saprast, ka ģimenes dzimtā puse ir Latgale. Vai tiesa?
Es piedzimu Ērgļos. Mani vecāki tika izsūtīti no dažādām vietām (abu vecāku dzimtās vietas gan patiešām ir Latgalē – aut.), traģiskākajā no izsūtīšanām – 1949.gadā. Viņi iepazinās un apprecējās Sibīrijā, tur arī 1954. gadā piedzima brālis. Trīs gadus vēlāk ģimene atgriezās Latvijā. Sākumā dzīvoja Naukšēnos, tad pārcēlās uz Ērgļiem, kur 1962.gadā piedzimu es. Kad man bija pieci gadi, ģimene vēlreiz mainīja dzīvesvietu, pārceļoties uz Ogri. Tur pabeidzu bērnudārzu un skolu.
Kādas ir jūsu bērnības atmiņas?
Vēl nesen ar sievu bijām aizbraukuši uz Ērgļu staciju, kur saimnieko Māris Olte, papusdienojām. Ko gan kā piecgadnieks es varu atcerēties? Kā mani brālis no skolas vilka un kupenā iegāza (smejas). Vairāk atmiņu man ir no Ogres. Varat iedomāties, ka tolaik Ogrē basketbola nebija vispār. Basketbols tur sākās ar Jāni Puzāku. Kad gāju 11. klasē, Puzāku, Andri Eglīti un vēl divus, kurus īsti neatceros, sūtīja praksē [uz Ogri]. Un mēs katru dienu mazajā skolas zālītē spēlējām četri pret četri – tik ilgi, cik vien varējām. Tā basketbols sākās ne tikai Ogrē, bet daudz kur Latvijā.
Basketbolu jūs sākāt spēlēt brāļa Viļa ietekmē?
Jā, viennozīmīgi. Kad viņš sāka, bija tāds leģendārs treneris Tālivaldis Pētersons, kurš izveidoja Augstāko sporta meistarības skolu. Viņš meklēja gara auguma spēlētājus, turklāt konkurss notika caur televīziju, tā arī Vilis tika. Es basketbolā trenēties sāku vēlu – tikai 10. klasē. Pa tiem diviem paspēju tikt arī pie sasniegumiem. Mums bija laba komanda, jaunatnes čempionāta vecākajā grupā izcīnījām zeltu. Pirms atnācu uz Ādažiem vēl nospēlēju Politehniskajā institūtā pirmo kursu.
Ādaži kā Latvijas basketbola centrs
Kādā 1980. gada avīzē atradu jūsu interviju, kur minat, ka stāsieties Politehniskajā institūtā, bet savu nākotni saistāt ar basketbolu.
Politehniskais institūts un basketbols īsti neiet kopā (smaida). Man abi vecāki bija grāmatveži un tajā laikā bija tāda domāšana, ka vajag kārtīgu profesiju, kāds tur basketbols. Šodien situācija ir savādāka.
Kad un kā nokļuvāt Ādažos?
Mūsu kāpņu telpā Ogrē dzīvoja labs ģimenes draugs, juriskonsults Ariels. Vēlāk viņš pārcēlās uz Ādažiem pie Alberta Kaula par galveno juriskonsultu. Pēc gada viņš tēvam piedāvāja: "Nāc, celtniecības pārvaldē Ādažos vajag galveno grāmatvedi". Tēvs šaubījās, bet viss veiksmīgi sakrita, izdevās arī samainīt dzīvokļus. Pavasarī pabeidzu skolu, bet jūlijā jau bijām Ādažos.
Kad sākāt spēlēt Ādažu komandā?
1981. gadā. Atnācu kopā ar Ziedoni Jansonu, kas Ādažos nospēlēja vēl ilgāk par mani. Kopumā posmā līdz neatkarības atjaunošanai izcīnījām septiņas medaļas, no kurām četras bija sudraba un trīs bronzas. To daudzi nenovērtē, bet 80. gadu otrajā pusē divas populārākās vietas, kur spēlēja basketbolu, bija Daugavas sporta nams Rīgā un Ādažu sporta komplekss.
Nopietni basketbolu beidzāt spēlēt 1993. gadā, kad "Ādaži-Interlatvija" izcīnīja bronzas medaļas Latvijas Basketbola līgā. Jūs arī bijāt daļa no bronzas komandas?
To sezonu līdz galam nenospēlēju. Es to iesāku, bet džeki vēra vaļā restorānu un piedāvāja man to vadīt, sak, ko tur āksties ar basketbolu. Kolhozs bija sabrucis, īsti nebija ko darīt, tāpēc piekritu. Bronzas medaļa man pat pienācās, bet ne par to ir stāsts.
Bārs "Sams" – populārs, slavenību iecienīts un ar "jumtu"
Jūs domājat restorānu "Sams", kas ātri kļuva ļoti populārs?
Jā, ideja par restorānu – bāru radās maniem grupas biedriem no bobsleja aprindām. Viņi salika galvas kopā un izlēma, ka jāatver bārs. Viņiem pašiem bija savas darīšanas, tāpēc vadīšanu piedāvāja man. Īpašnieks es nebiju. Restorānu vadīju aptuveni pusotru gadu, bet atceros, ka visu naudu, kas tika ieguldīta, aptuveni 130 – 140 tūkstoši dolāru, atpelnījām gada laikā. "Sams" bija sportistu iecienīts.
Lasīju, ka bārs bija populārs arī žurnālistu vidū.
Nezinu, kas Latvijā vēl tā ir ticis atvērts kā "Sams" – ar trijām televīzijām, četriem radio un sešām avīzēm. Vēlāk tur nāca arī biznesmeņi, Rīgas domes vai Saeimas deputāti. Kādu laiku jau bija rituāls, ka vispirms jāatnāk jāpaēd un jāpadzer "Samā" un pēc tam jādodas uz vēl vienu tā laika kulta vietu - naktsklubu "Bimini". 1994. gadā pulksten divos naktī no olimpiskajām spēlēm sagaidījām bobslejistus, speciāli turējām vaļā bāru.
90. gadi saistās ar diezgan haotisku laiku un kriminālu vidi. Jums arī ar to nācās saskarties?
Jā! Mums bija jumts, kas nedaudz bija saistīts ar Pārdaugavas grupējumu. Konflikts sākās, kad kāda firma, kas mums veidoja interjeru, neizdarīja darbus laicīgi, tāpēc vienojāmies, ka 16 tūkstošu vietā maksāsim 14 tūkstošus. Bet viņi tomēr bija izdomājuši, ka nē, tas neder. Kādu rītu ierados jau pulksten astoņos, skatos, ka priekšā jau stāv vīri ar trīs mersedesiem. Es biju viens, tāpēc teicu: "Pag, pag, vīri, te nav īpašnieku, nav vēl tas un tas. Sarunājam ceturtdien no rīta, kad visi būs, un tad risināsim". Un ceturtdien viņi neatbrauca (smejas).
Ilgs mūžs gan "Samam" laikam nebija?
Nē, tur sanāca neliels konflikts ar daļu īpašnieku. Ziniet, kā ir biznesā – kādā brīdī akcionāri mēdz iedomāties, ka viss ir labi un direktors nav vajadzīgs, vietu tikai aizņem. Man jau neko nemaksāja – tikai kādus 400 – 500 dolārus (smejas). Pēc pāris gadiem saprata, ka [bizness] vairs neiet. Loģiski, ka neiet. Diemžēl. Visi domāja, ka tas ir mans vai brāļa bārs, bet tā nebūt nebija. Bārs bija mana pirmā pieredze uzņēmējdarbībā, bet vēlāk atvēru flīžu veikalu.
Kripatiņa no Sibīrijas
Sportā gūtais rūdījums palīdzēja uzņēmējdarbībā?
Pieļauju, ka raksturs man veidojies no vecākiem, kaut kāda kripatiņa no Sibīrijas tikusi arī man. Mērķtiecība, darbs līdz diviem naktī un "iešana līdz galam" vienmēr dod rezultātu, arī mūsdienās. Varbūt tāpēc mums valstī šur tur tagad neiet tik labi, ka bez piecām piecos vakarā cilvēki jau domā par mājām. Kā mūsu paaudze vērtē darbiniekus? Piemēram, mans kolēģis Aivars par kādu darbinieku saka: "Kāds gan viņš darbinieks? Atnāk 8.03, nopīpē cigareti un tikai tad sāk strādāt. 16.55 viņš atkal aiziet nopīpēt un ir prom".
Trenera amats bija loģisks sportisko gaitu turpinājums vai apstākļu sakritība?
Tas bija loģisks tikai tiktāl, ka es pirms tam biju pats spēlējis basketbolu pa pusei profesionālā līmenī. Treniņi mums bija trīsreiz nedēļā darbdienu vakaros, trenējāmies arī brīvdienās, strādājām kolhozā. Par trenera darbu varu teikt, ka vienā brīdī viņš parādījās, jo sapratu, ka kaut kas cits jādara. Biznesu atliku malā.
Neskatoties uz to, ka profesionāļa karjeru beidzāt, jūs ilgi spēlējāt maksibasketbolu jeb basketbolu veterānu līmenī.
Jā, nospēlēju aptuveni 15 gadus. Ziedonis Jansons sāka pirmais, jo viņš ir gadu vecāks. Es īsti negribēju, jo kāds gan veterānu basketbols 39 gados?! Spēlēju vēl citās līgās (Latvijas Basketbola līgas 2. un 3. divīzijā), bet Ziedonis tomēr mani pierunāja. Pat nezinu, cik man ir titulu. Spēlēs, kurās esmu bijis, neesmu zaudējis nevienu pusfinālu un finālu. Kad mēs pavasaros ar Zieču netikām bijuši trenera darba dēļ, tad komanda pamanījās arī zaudēt. 2014. gadā vēl paspēju uz Eiropas čempionātu veterāniem aizbraukt. Beidzu spēlēt muguras dēļ. Nepareizi trenējoties, muguru jau jaunatnē biju sabojājis. Toreiz fanātiski trenējos, bet bieži vien jau nebija neviena, kas pasaka, kā jādara.
Līdzjutēju atbalsts spārno panākumiem
Kurā brīdī jūs sākāt trenēt Carnikavas komandu?
2010. gadā aizgāju prom no Rīgas, trenēju Carnikavas Dubultamatieru līgas komandu un pēc Rolanda Dovgjallo tēva aicinājuma uztaisījām Latvijas Basketbola līgas 3. divīzijas (LBL3, šobrīd – Reģionālā Basketbola līga) komandu. Septiņus gadus nostrādāju ar komandu, bet, kad gāju prom, dabūju uz šejieni Rolandu Rulli, lai puiši nepaliek bez trenera. Zināju, ka agri vai vēlu komanda būs arī Ādažos. Pērnā gada vasarā 3x3 basketbolā satiku Valēriju [Bulānu, bijušo Ādažu domes deputātu], nedaudz viņu un citus deputātus papresēju, tad arī pašvaldība izlēma, ka komanda atkal būs.
Kāpēc jūs 2017. gadā atteicāties no komandas trenēšanas? Līdz tam jūs vairākkārt bijāt tuvu medaļu izcīnīšanai.
Varu pateikt godīgi – man pietrūka sportisko ambīciju, turklāt nejutu atbalstu arī no tā laika pašvaldības vadības. Ap pirmo četrinieku mēs visu laiku maisījāmies. Vienu gadu jau medaļas bija atvestas uz Carnikavas zāli. Bijām pretinieku laukumā uzvarējuši Cēsis ar +20 un viņi mums tāpat iedeva iekšā šeit. Izšķirošajā spēlē pāris punktus zaudējām. Tas bija ļoti sāpīgi. Tādas bija divas epizodes, vienreiz arī ar Iecavu. Tāpēc par "Ādaži/Daily" iekļūšanu finālā man ir ļoti liels prieks (saruna notika īsti pirms finālsērijas sākuma – aut.). Teikšu kā ir – džekiem, kuri vinnē Latvijas čempionu titulu [U-15 vecuma grupā], kā to izdarīja 2003. gadi Aigara Neripa vadībā gadu pēc tam, kad es aizgāju no trenēšanas, principā ir jāuzvar arī LBL2. Līdzīgi kā Ziedonis Jansons uzvarēja ar Basketbola attīstības aģentūru (BAA "Rīga"), kuru sastāvā bija Jānis Timma un brāļi Bertāni. Ja no tā sastāva, kas mums uzvarēja U-15, līdz pieaugušo vecumam paliktu vēl vairāk spēlētāju, viņi viegli uzvarētu LBL3. Šogad izrādās, ka pietiek ar dažiem no tā sastāva. Godīgi sakot, negaidīju, ka viņi tiks finālā.
Sezonas sākums nebija nemaz tik pārliecinošs – divas uzvaras piecās spēlēs.
Visi vēl tikai mācījās, ieskaitot trenerus. Mēs jau ar Edgaru Krūzi smējāmies, ka pirmajās piecās spēlēs bija jābūt bilancei 5-0. Tagad redzam, ka komanda kaut ko iemācījās, ja jau tika tik tālu.
Kas ir komandas panākumu pamatā, īpaši pēc jaunā gada, kad komanda spēlē pārliecinoši?
Viens no "Ādaži/Daily" stūrakmeņiem ir arī viņu darbība sociālajos tīklos. Kad mēs 2010. gadā sākām, nebija īsti ne "Facebook", ne "Instagram". Publicitāte ir vajadzīga, jo tā palīdz piesaistīt fanus. Tas ļoti paceļ komandu. Tukšā zālē spēlēt nav interesanti, tad viss paliek tikai tavā ziņā. Te ir savādāk – zālē sēž bērni, vecāki, draugi, radi, paziņas. Un tas ļoti motivē! Puiši laukumā to jūt. Esmu bijis daudzviet, bet tāds fanu pulks kā Ādažos, ir reti kur. Tas palīdz! Neatceros, kam no vecākiem to tribīnēs teicu, bet uz turpmākajiem 12-15 gadiem ir izdarīts viss, lai Ādažos būtu komanda. Lielākā daļa puišu ir jauni, 20-22 gadi. Skaidrs, ka materiāls būs vajadzīgs visu laiku, bet – jaunie treneri, strādājiet! (sasit plaukstas). Galvenais ir saglabāt sastāva pamatkodolu.
Darbs, talants un ambīcijas
Jūs esat minējis, ka no šī sastāva 95% ir jūsu audzēkņi. Vai kāds no audzēkņiem jūs ir pārsteidzis ar savu sniegumu?
Liku cerības uz Valteru Briedi, kam bija iespēja tikt Latvijas Basketbola līgas komandā Ogrē, bet viņam diemžēl veselība patraucēja. Patīkami iepriecināja Rihards Vāvers, kurš tagad spēlē universitātes komandā ASV. Pie manis viņš atnāca kādā 3. vai 4. klasē, kas tādai programmai kā es devu, ir par vēlu. Bet apskaties, kur viņš tagad ir – Amerikā – turklāt normālā universitātē un spēlē nozīmīgu lomu. Deivids Jansons 2003. gadu komandā bija praktiski 13. spēlētājs, balansēja par tikšanu sastāvā, bet ir noturējies un tagad spēlē "Ādaži/Daily". Biju pārsteigts, kad redzēju viņu sezonas pirmajās spēlēs. Viņš visu laiku trenējas, tāpēc arī ir rezultāts - tie, kas kādreiz viņam bija priekšā, tagad ir aiz muguras.
Cik no Jūsu audzēkņiem ir bijuši jebkura vecuma izlasēs?
Pieaugušo izlasē diemžēl neviena nav vēl bijis, bet jauniešu izlasēs spēlējuši Kristofers Vasiļevskis, Valters Briedis, Rihards Vāvers, Mārcis Osis. Pirms tam bijuši arī vairāki Aigara Neripa puiši.
Kas atšķir labu basketbolistu no izcila?
(domā) Izcils basketbolists nekad neapstāsies pie sasniegtā. Ja mēs runājam par pasaules labākajiem sportistiem jebkuros sporta veidos – Lionels Mesi, Krištianu Ronaldu, Lebrons Džeimss, Dirks Novickis, Rodžers Federers, Rafaels Nadals, Novaks Džokovičs, Linsija Vona – mēs sezonas laikā viņus neatradīsim nevienā bārā vai tusiņā. Viņiem nav laika – viņiem jāstrādā. Dirks Novickis, tiklīdz bija beigusies sezona, jau bija pie sava pirmā trenera Vācijā un trenēja metienu. Un, protams, jau pašā sākumā ieguldītais nežēlīgais darbs, lai sasniegtu tos augstumus, kuros viņi ir. Talantam arī jābūt, taču talants bez darba rezultātu nedos. Spilgtākais piemērs, kas skar Latviju – Džokovičs un Ernests Gulbis sāka savu karjeru vienā akadēmijā. Tobrīd vēl varēja pastrīdēties, kurš no viņiem ir talantīgāks – Gulbis treniņos Džokoviču apspēlēja. Redzam, ko tagad ir sasniedzis Džokovičs. Darbs var tālu aizvest - pat līdz Eirolīgai.
Kas līdz šim pietrūcis, lai Jūsu audzēkņi sasniegtu vairāk?
Jāsakrīt ļoti daudz faktoriem, tai skaitā jābūt labai veselībai. Talants neslēpjas tikai fiziskajos parametros, bet arī domāšanas ātrumā, lēmumu pieņemšanā, koordinācijā, vijīgumā, tehnikā, metienā un citās niansēs. Varbūt kaut kādā mirklī Ādažos ir pietrūkusi lielā komanda. 2017. gadā, kad kopā ar treneriem Jāni Butānu un Alekseju Grehovu uzvarējām Baltijas kausā U-14 vecuma grupā, tur bija pieci ādažnieki, tai skaitā Valters Briedis. Ja jautā, kas šodien pietrūkst Ādažu basketbolam, tad man jāatbild, ka tāds psihopāts kā es. Komandai vajag treneri, kas dzīvo un elpo ar Ādažiem! Un domā Eirolīgas līmenī. Tas ir svarīgi. Visu cieņu Aigaram un Kristapam, bet viņi ir leģionāri. Jābūt vienam iezemietim. Man tas psihopātisms ir no brāļa. VEF komandā bija tāda četrotne Andris Zvans, Vilis Krištopans, Juris Visockis un Valdis Valters – viņiem vajadzēja uzvarēt visu – vai tā būtu konservu bundžas mešana tālumā vai sērkociņu kastītes mešana atmuguriski. Tur bija asinis no deguna, bet viņiem visu vajadzēja uzvarēt. Esmu tur bijis klāt, redzējis, dzirdējis un iespaidojies. Gan jau parādīsies [tāds trakais] arī Ādažos. Iespējams, ka tas ir viens no darbiem, ko es neizdarīju – neizveidoju treneru pēctecību šeit.
Vai trenera autoritāte kādreiz bija lielāka nekā tagad?
Autoritāte ir jānopelna, bet kādreiz to darba vietas "svaru" juta. Toreiz galvenā trenera postenis meistarkomandā jau pats par sevi bija autoritāti veicinošs, bet cieņa trenerim bija jānopelna arī tajā laikā. Mūsdienās to pat ātrāk var sajust vai starp treneri un komandu ir pareizā ķīmija vai nav.
Aicina nesasteigt pāreju nākamajā līmenī
"Ādaži/Daily" komandā jūs šo ķīmiju redzat?
Jā. Viņi tic treneriem – gan Kristapam [Briedim], gan Aigaram [Neripam], gan Jānim [Ābolam], kad viņš vada komandu. Taču kādā brīdī viņiem tomēr būs jāizlemj, kurš ir galvenais. Tagad viss ir jauns, iegūta publicitāte, viss iet uz "urrā", bet tas "urrā" kādā brīdī var noplakt. Labi, ka tika finālā. Ja to [galvenā trenera lomu] viņi sakārtos, tad viss būs kārtībā.
Vai jums padomu arī prasa?
(smaida) Minimāli. Pāris reizes tribīnēs bija uznācis Valters Briedis, īpaši sezonas pirmajā pusē. Viņam bija mentāli grūti, jo varēja būt LBL komandā, bet tagad spēlē LBL3. Esmu pāris reizes aprunājies arī ar Kristapu, bet nav tā, ka man prasītu – nu, Arni, ko tagad darīt? (smejas).
Kādu Jūs redzat Ādažu komandas nākotni?
Zinu, ka viņi jau domā par LBL2 (Ramirent Nacionālo Basketbola līgu), taču man šķiet, ka tas ir vēl par agru. Aiziet un pēc eiforijas uzreiz nākamajā gadā dabūt pa purnu nebūtu labi. Tas ir pavisam cits līmenis. Vēl vismaz gadiņu vajadzētu pagaidīt, lai komandas jaunākie puiši nobriest. Mēģināšu pakoriģēt, pateikt, lai nesasteidz (smejas). Tajā nežēlīgajā burziņā būs grūti.